Pušas baznīcas ansamblis
Pušas baznīcas ansamblis. Foto: Elvita Ruka

Koka dievnams, ko Rēzeknes apkārtnē 1743.gadā uzcēla jezuītu misija, bez pārtraukuma darbojas līdz šodienai, kad tā uzturēšanu nodrošina draudzes pašaizliedzība un sakrālās programmas atbalsts.

Pušas baznīca:

  • Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis kopš 1998. gada.
  • Sānu altāri, mostarnce, altāris ar gleznu, feretons, ērģeles, glezna “Svētā trijādība” – valsts nozīmes mākslas pieminekļi.
  • Pušas draudzes liktenis saistīts ar Šadursku dzimtu un jezuītu darbības vēsturi Latgalē.
  • Pušā jezuīti uzturējušies līdz 1820. gadam, kad ordenis Krievijā slēgts.
  • Pušas muižu un kapelu savos akvareļos 1797. gadā attēlojis Johans Kristofs Broce.
  • Baznīcā saglabājies īpaši grezns sakrālais inventārs.
  • Sānu altāri rotā Sv. Francisks de Hieronīmo (18.,19. gadsimts) – jezuītu aizstāvis.
  • Vecā altārglezna “Svētā trīsvienība” šobrīd atrodas baznīcā ārpus altāra un ir viens no nozīmīgākajiem Latgales 18. gadsimta glezniecības paraugiem.
  • 2020. gada sakrālā mantojuma finansējuma programmā Pušas baznīcā par 6000 eiro ir nomainīti 5 logi.

AR SKATU UZ MĀKOŅKALNU

Latgale ir reģions, kur baznīcas ainavā iekomponējas īpaši skaisti – to nodrošina gleznainā vide un reljefs. Pušas dievnamam ceļā no Maltas uz Andrupeni garām pabraukt nav iespējams. Tas atrodas gandrīz 200 metrus virs jūras līmeņa, dabiska uzkalna galā un kļūst par ainavas dominanti - garām skrējējiem no ārpuses, bet vietējiem kā garīgās dzīves vertikāle. No baznīcas kalna, labi ieskatoties, samanāms Rāznas ezers un Mākoņkalns, taču svētdienas rītā dievnams ir svarīgāks - Pušas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca lūdzējiem ir atvērta. Paldies Dievam un Tieslietu ministrijai!

Jau no deviņiem rītā baznīcā ir sapulcējušies dievlūdzēji. Par to liecina vairākas mašīnas un kārtīgi atstutēti velosipēdi. Laukakmeņu žogs rāda, ka notiek glābšanas darbi, bet pati baznīca no ārpuses izstaro rāmu, majestātisku mieru. Gaiša un gaisīga tā nedižojas ar greznu fasādi, bet aicina iekšā. Tad arī aizmirstas pat mākoņi un Mākoņkalns, jo iekšpusē ir gan autentiska greznība, gan cilvēcisks garīgais piepildījums. Baznīca ir dzīva, koris dzied, notiek Svēto dāvanu sakraments, un katrs ienācējs, uz ceļiem nometies vai ne, sajūt vietas spēcīgo enerģētiku. Pušas baznīca ir viens no visvecākajiem līdz mūsdienām nonākušajiem koka dievnamiem Latgalē, tās ēka un iekārta pieder izcilākajiem Latgales arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Dievnams iekļaujas plašāka reģiona koka sakrālās arhitektūras mantojumā. Senākie mākslas pieminekļi, īpaši gleznas, sniedz liecības ne tikai par mākslinieciski augstvērtīgu 18.gadsimta meistaru darbu, bet arī par citur šajā novadā zudušajām jezuītu darbības pēdām. Dievnams ir spējis darboties visos laikos, tāpēc līdz ar cilvēku gara spēku un pašaizliedzību ir noturējusies arī baznīcas ēka.

PROJEKTI AR DIEVA IMPULSU

Pēc svētās mises uzreiz runāt par materiālām lietām šķiet nedaudz apgrēcīgi, taču ēka ir Dieva nams, tādēļ rūpes par to arī ir kalpošana Visaugstākajam. Saruna uzsākas raiti un rit bez piepūles, saprašanos nedaudz apgrūtina vien aiz maskām slēptā latgaliešu valoda. Kad tā plūst īpaši temperamentīgi, tad jāpārjautā vairākkārt.

“Esam laimīgi, ja priesteri atsūta, kādu vēl naudu?” draudzes aktīvākie pārstāvji azartiski komentē situāciju, kad baznīcas uzturēšana gulstas pamatā uz pašu dievlūdzēju pleciem. Pušas baznīcai un tās ļaudīm ir laimējies, ka ēka nav katastrofālā stāvoklī, taču atslābt neesot pamata. “Ja neņem vērā neatliekamos darbus, atstāj tos pašplūsmā, tad kritiskā situācija pienāks visās jomās vienlaicīgi un uzreiz,” praktiskā tiešumā pauž saimniecības daļas vadītājs, zemnieks Valdis Zujs. Viņš norāda, ka logi tikai izskatījušies labi. Patiesībā putenis vienmēr atradis savu spraugu un ziemā baznīcā bijis ne tikai auksti, bet pat saputināta acīm redzama sniega kārta. Tagad, pateicoties sakrālās programmas finansējumam, par 6000 eiro nomainīti pieci logi. Taujāts, vai bija grūti uzrakstīt projektu un nokārtot atskaites, saimnieks tikai nosmej – “Ja tu kā zemnieks ar grāmatvedību un valsts kasi tiec galā, tad arī citur mācēsi savilkt galus’’.

Kā bija iepriekš? Vienkārši – naudiņa vākta kā ziedojumi no pašu draudzes locekļiem un bijušajiem novadniekiem. “Kad gribējām atjaunot Jāņa Gremzes 20.gadsimta sākumā darinātās ērģeles, tad naudu ziedoja meistara mazdēls no Kanādas. Kad gribējām jaunu monstranci, pašu draudzē savācām līdzekļus. Kad vajag kādiem ātriem un neatliekamiem darbiem – grīdai, altāra gleznas restaurācijai vai žogam, tad cilvēki saprot. Visgrūtāk nācās savākt naudiņu priekš AMI- kā tu sirmgalvjiem izstāstīsi, kas tas ir un kam to vajag? Tad nu skaidroju, ka tā ir arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, bez kuras te neko nedrīkst darīt,” atklāj Valdis Zujs un lepojas, ka viss tomēr izdevies. Pieci logi nu ir bez šķirbām, un sniegputenis baznīcā nedraud.

Uz jautājumu, kas un kā raksta projektus, atbilde ir vietai atbilstoša – “Kad Dievs kādam iedod impulsu, tas arī raksta projektu!”

PĒCTECĪBA NODROŠINĀTA

Ikdienas sakopšanas un remonta darbi baznīcai bijuši aktuāli vienmēr.

Celtnes 1833.gada apraksts rāda, ka baznīca nav būtiski mainījusies līdz mūsdienām. Lielākas izmaiņas skārušas iekārtu, kaut arī daudz kas no tās saglabājies autentiskā veidolā. Gadskārtu ritējumā veikti remonti baznīcas uzturēšanai, par to ir ziņas jau no 1895.gada, kad Vitebskas ierēdņiem iecerētā ķieģeļu grīdas nomaiņa šķitusi “lieka greznība”. Pagājušajā gadsimtā baznīca vairākas reizes pārkrāsota, arī padomju laikos. Tāpat ir izgatavoti jauni soli un veikti nelieli iekšdarbi. “Roka vienmēr jāpieliek,” atzīst draudzes priekšniece Veronika Poplavska, un stāsta, ka uzkopšanas darbos reizēm palīdz pagasta norīkotais darba spēks (“simtlatnieki”), bet visbiežāk tiek rīkotas talkas pašu spēkiem. “Katrs palīdz, ar ko var. Cits ziedus baznīcai atnes, cits zāli nopļauj, Valdis, lūk, ar savu zemnieka tehniku nāk palīgā salabot laukakmeņu žogu. Cik mums izmaksātu īrēt tehniku? Daudz! Bet viņš ar ģimeni to paveic kā savu artavu baznīcas uzturēšanai. Kas ziedo naudu, kas darbu, kas laiku, kas tehniku, bet savu dievnamu kopjam godam,” lepojas draudzes priekšniece.

Protams, kad jāmaina logi vai jāveic restaurācijas darbi, tad to dara speciālisti – tam arī valsts atbalsts vajadzīgs, vienotā korī secina draudzes ļaužu kopiņa, kas par dievnama ēku izjūt personisku atbildību.

Veronikas kundze atzīst, ka šodien dievnams bijis salīdzinoši tukšs, taču reliģisko procesiju reizēs pāri par pussimtam lūdzēju esot noteikti! “Vismaz divdesmit bērniņi kaisa ziedus, dzied kā eņģeļi gaišos tērpos - mums Latgalē ticība ir spēcīga,” viņa apstiprina. Valdis piebilst, ka viņa māte bijusi kolhoza agronome, tāpēc uz baznīcu nav nākusi šeit, Pušā, bet braukusi tālāk uz Dagdu – ticība pastāvējusi vienmēr, tikai nav afišēta. Tagad visa viņa ģimene ir baznīcā, arī pusaugu dēli, tāpēc pēctecība ir nodrošināta – Pušas unikālais jezuītu mantojums tiek turēts godā gan materiāli, gan garīgi.

Elvita Ruka, Mg.art, publiciste, NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste