Juris Urtāns
Foto: A. Nikonovs.

Pastāstiet par savu darbu Mantojuma pārvaldē.

Man, kā vēsturniekam, laikam gan jāsāk ar ļoti seniem laikiem, jo jau kopš 1975.g. darbojos līdzīgā iestādē, kas vienīgi ir mainījusi nosaukumus. Tagad iestāde ir Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, pirms tam bija inspekcija, vēl pirms tam kādi tik vēl nosaukumi nav bijuši. Uzsākot darbu, nebiju oficiāli pabeidzis augstskolu, bet jau sāku strādāt un esmu izgājis dažādus karjeras līkločus. Pirmos mēnešus esmu pat bijis apkopējs, laborants, vēlāk biju Arheoloģijas nodaļas vadītājs, tad Arheoloģijas centra vadītājs, Kultūras pieminekļu padomes vadītājs, inspekcijas priekšnieka vietnieks, Arheoloģijas centra vadītājs, tad pēkšņi atkal laborants. Nu jau vairākus gadus esmu pozīcijā eksperts. Pozīcija arī ir mainījusies gan nosaukumā, gan afiliācijā pie vienas vai citas nodaļas, tagad esmu pie arheoloģijas un vēstures nodaļas, kur arī ir īstā vieta. Redzēts ir daudz, darīts ir daudz, dažādas situācijas piedzīvotas.

 

Cik liela darba daļa pagājusi tieši Trīs Brāļos?

Jau kopš iestāde šeit atrodas, visu laiku esmu bijis klātesošs. Sakarā ar darbiem Latvijas Kultūras akadēmijā gan kopš 2000. gadu sākuma esmu tikai uz pusslodzi. Dažus gadus mēģināju apvienot abas divas vietas, bet tas bija pārāk intensīvi. Pašlaik esmu uz pusslodzi šeit un uz daļēju slodzi akadēmijā.

 

Pastāstīsiet vairāk par šodienas uzdevumiem, kas pašlaik jādara?

Darba pieredze man tomēr ir, varētu teikt, pat ļoti liela, visādas situācijas ir izspēlētas darba laikā. Attiecībā uz arheoloģijas pieminekļiem tās bijušas ļoti dažādas. Mēs, kas esam eksperti, darbojamies ar savu pieredzi un mūs parasti liek pie darbiem, kas ir problemātiski. Tie nav ikdienas uzdevumi, kā, piemēram, saskaņošanas darbi, bet gan lielāki, problemātiskāki uzdevumi kuros vajadzīga pieredze un eksperta zināšanas. Neteiksim, ka šo uzdevumu būtu ļoti daudz, bet pastāvīgi kāds ir. Pašlaik neesmu vairs tik daudz saistīts ar starptautiku, taču agrāk darbojos pie European Heritage Label, sanāca trīs gadi Briselē. Jāmin arī darbs saistībā ar Grobiņu – tās nominācijai UNESCO pasaules mantojuma sarakstam. 

Vēl mēģinu darīt arī to kas man pašam patīk – lauka darbus. Tie joprojām tiek veikti – brauc uz vietām, inspekcionē. Diezgan daudz tiek rakstīti vietu apraksti – kur esi bijis. Sakarā ar pieredzi vēl jāmin tas, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas tevi zina un sniedz informāciju. Tikko pirms intervijas rakstīju papīrus par gadījumu, kad cilvēks, ejot pa ceļu, atrada šķēpa uzgali un par to sazinājās ar mani. Tagad šķēps nonāks muzejā un nepieciešams sakārtot aktus un dokumentāciju. Tā kā cilvēki mani zina, tad sniedz man informāciju, dalās ar pārdomām, tad jau es arī pieklājīgi atbildu. Saņemu ziņas praktiski katru nedēļu – cilvēks kaut ko ieraudzījis, nezina kas tas ir. Arī par iepriekš minēto šķēpa uzgali –  atradējai bija pārdomas, vai tas ir pirmā pasaules kara durklis, vai šķēpa uzgalis. Atradums bija no Sēlpils, kur pirmajā pasaules karā noritēja nopietnas cīņas un kara mantu tur ir ļoti daudz.

Papildus strādāju arī ar arhīvu. Iepriekšējos gados, it sevišķi pagājušā gadsimtā, ļoti daudz ir braukts pa Latviju. Daudz kas darīts, skatīts. Toreiz nebija tā kā tagad, ka tiek izbraukts uz atsevišķām vietām un rajonos nebija inspektoru. Tad bija daudz tāda darba, kad nedēļām atradās vienā, divos rajonos un pārbaudīja pilnīgi visas iepriekšējās ziņas par arheoloģiju. Protams, arī par citiem pieminekļiem, bet manā gadījumā par arheoloģiju. Saraksts, uz kuru mēs šobrīd paļaujamies, lielā mērā pamatos veidojas no tā kas izdarīts, pārbaudīts septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados. Protams, arī kļūdas tika pieļautas, bet tagad viss tiek koriģēts, taisīts par jaunu un, ja tu tās vietas un situāciju zini, tad tā ir priekšrocība. Tādā veidā iznāk diezgan daudz darboties pie arheoloģijas nodaļas arhīva, kuru turam savā nodaļā un visādā ziņā esam par to atbildīgi. Veicama gan noformēšana, gan inventarizācija, gan izdošana un, kad nav steidzami citi darbi, tad arhīvā vienmēr ir ko darīt.

Plus, viena lieta, kas varbūt neattiecas tiešā veidā uz pārvaldi, taču savā ziņā arī attiecas – visu laiku esmu iesaistīts dažādos projektos. Viens no šiem projektiem, kas pagājušajā gadā beidzās, bija par jaunatklātajiem pilskalniem. Runa ir par tiešām milzīgu ciparu jaunatklātu pilskalnu. Atklāti tika ap septiņdesmit jaunu pilskalnu, kas ir unikāli Latvijai un liek mainīt attieksmi pret pilskalnu jautājumu. Šī gada sākumā iznāca arī grāmata, tas notika milzīgā tempā. Tagad – darbs pārvaldei. Pašam jau arī te kopā ar citiem jādarbojas, jāiekļauj aizsardzībā. Birokrātiskais ceļš tam ir pietiekoši liels un garš, teikšu kā ir – atklāt pilskalnu ir vienkāršāk nekā to dabūt valsts aizsardzībā. Protams, tā braukšana, atrašana ir fiziski smaga, bet tas ir citādāk. Varu teikt, ka tas ir dzīvesveids, daru lietas kas man pašam patīk un kolēģi arī to akceptē.

 

Vai ir kādas spilgtākās atmiņas no ilgajiem darba gadiem?

Tā tomēr īsti nav. Viss ir kā viena liela masa, daudz kas noticis, bijuši visādi piedzīvojumi. Nezinu kāpēc, bet nāk prātā gadījums pirms kādiem sešiem, septiņiem gadiem, kad ar kolēģi Maiju bija darīšanas Viesītē. Izdarām savas lietas, esam atceļā uz Rīgu, te zvans no kolēģes – Ērbērģes baznīcā, kur tobrīd gāja restaurācijas darbi, uzlauzta grīda un parādījušās kapenes. Vai mēs pa ceļam nevarot iebraukt apskatīties? Labi! Piebraucam. Bija septembris, vilka uz rudeni, bija jau seši, metās krēsla. Ieejam baznīciņā, mūs tur sagaida. Viena puse grīdas jau restaurēta, otrā caurums. Caurumā – kapenes. Iebāžam galvu, ielienam iekšā. Tur ir salauzti zārki, mumificēto daļu daudz, ķermeņu gabali. Iespiedies atmiņā ka tur bija kādi trīs, četri bērnu rumpīši, pa pusei mumificējušies. Ne sevišķi priecīgs tas skats. Tas bija no 18., 19.gs. Apskatu, fotografēju. Baznīcas pārraudze stāstīja, ka īpašniekam bijuši kādi pieci bērni, bet visi viens pēc otra nomiruši, traģēdija notikusi. Vakarā atbraucu mājās, tā jau pavēlu vakarā uzrakstīju ziņojumu – ko esmu redzējis, sakārtoju bildes. Pulkstenis jau bija viens, jāiet ir gulēt. Mums ir tāda ļoti zema, paštaisīta gulta uz dēļu platformas. Ir jau tumšs, miegs īsti nenāk, pārdomāju kā tie bērniņi tur bija, kā viņi nomiruši, biju tāds pusmidzis. Pēkšņi pamostos – man pie gultas ir bērniņš. Manā acu augstumā tas skatās uz mani, kaut ko prasa. Nu, pirmā sajūta ir stiprs satraukums. Izrādās – mans mazdēls nav varējis aizmigt savā istabiņā un atnācis parunāties. Tāds spoku stāstiņš sanāca.

 

Kultūras mantojums var radīt cilvēkam dažāda līmeņa pārdzīvojumus. Darbojoties ar kultūras mantojumu tas varētu būt tipiski?

Man grūti atbildēt, droši vien ka tā ir, bet  jebkurš darbs jau ir ar pārdzīvojumiem. Ja kārtīgi strādā, ņem pie sirds tad jau tā nevar būt, ka tu nedomā par to ko tu dari. Ja tu darbu kārtīgi dari tad tā ir.

 

Par sevi atceros, ka reiz lasīju Vairas Vīķes-Freibergas pētījumu ‘”Trejādas saules”, viena no daļām uz mani, tīri neapzināti, atstāja tik lielu iespaidu, ka vēlāk kādu laiku redzēju baisus, eksistenciālus sapņus.

Tas nozīmē, ka labi uzrakstīts darbiņš un arī lasītājs – cilvēks kuram tas interesē.

 

Diemžēl ir cilvēki, kuri uzskata ka pārvaldes veiktais darbs nav vajadzīgs. Kā jūs argumentētu, kāpēc šis darbs tomēr ir svarīgs?

Svarīgākā ir pati doma par kultūras mantojumu un te strādā cilvēki kas to apkalpo. Tā pat nav joma, tas ir kas plašāks un tās ir lietas, kā kultūra, valoda, arī attiecības, kuras grūti mērāmas. Protams, visu mēra ar laiku un naudu, bet tas nav tik vienkārši izdarāms. Kultūras mantojums ir tāda lieta, kas no vienas puses, protams, ir birokratizēta un mēģināts to iedzīt institucionālos rāmjos, bet no otras puses tas tomēr ir kaut kas vairāk. Tas ir kaut kas dots cilvēkam no cilvēka. Protams, cilvēki ir dažādi. Piemēram, ja pazustu visi teātri, daļa cilvēku to pat nepamanītu, bet daļai tas būtu ļoti būtiski. Tāpat droši vien daļa cilvēku neievērotu, ka vairs nebūtu tādas kultūras mantojuma pārvaldes, taču, re, mums Trīs Brāļu pagalms ir pilns ar tūristiem. Cilvēki neiet uz jaunajiem rajoniem skatīties jaunās mājas. Patīk vai ne, viņi tomēr nāk uz šejieni un kultūras mantojums cilvēkus interesē. Kādreiz jau nāk domas, ka darbojies tikai pats sev, savās interesēs, tomēr no otras puses, tas jau ir tas skaistākais, ka vari darīt labu darbu kas pašam patīk un arī citiem patīk. Nāk prātā, kā jau stāstīju, padomju laikā divatā, trijatā strādājām nedēļām rajonos uz vietas un viens no cilvēkiem, ar kuriem ikdienā kopā darbojies, bija šoferis. Viens otrs šoferis izrādījās gana skarbs, jo viņiem tā mūsu arheoloģija tā stipri neinteresēja un savas domas viņi pie sevis neslēpa. Viens no šoferiem bija tāds lecīgs, bļaurīgs tips ar lielu muti, kuram par visu bija viedoklis. Iespiedies prātā kolēģes Daces teiktais par viņu – viņš likās sev gudrs esam un savu pārliecību pie sevis neslēpa. Tādā veidā tā diskusija arī gāja. Protams, toreiz tas bija padomju materiālisms un hegemonija bija proletariātam, viņam bija politiskā aizmugure. Tagad aizmugure ir mūsu pusē un mēs – sabiedrība, valsts – esam par savu kultūru, par savu nāciju. Ja mums nebūtu visu šo skaisto, augsto lietu, ja nebūtu kultūras mantojuma, mēs daudz ko zaudētu un, liekas, cilvēki arvien vairāk to saprot. Es domāju, ka pārvalde labi darbojas, pēdējos pāris desmit gados daudz kas padarīts. Mēs katrā ziņā neesam tie vājākie nedz Baltijas, nedz Eiropas kontekstā. Esam mazi, bet stipri un progresīvi. Nav arī tā, ka mūsu problēmas būtu tikai mums, arī gudrajiem un bagātajiem ir tādas pašas un citas problēmas.

 

Iepriekš minējāt, darbs ar kultūras mantojumu ir dzīvesveids, bet varbūt Jums ir arī ar to nesaistīti vaļasprieki?

Nu, vaļasprieks man ir liels un skaists, bet tas tomēr ir mans personīgais pilskalns, kas man pieder. Mans Dzirkaļu pilskalns ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, tam blakus ir arī Baznīckalns – kulta vieta – un apmetne ap pilskalnu. Jau vairāk nekā divdesmit gadus es tur darbojos, kopš to privatizēju par sertifikātiem. Pamazām ir piepirkta arī zeme apkārt, ap 10.5ha. Pamatā teritorijā ir mežs un tas ir jākopj – krūmi, kritušie koki, ceļi. Interesanti iznāk, esmu vienīgais arheologs Latvijā kuram īpašumā ir savs kultūras piemineklis un kurš ievērojami vairāk zina par to nekā citi. Esot uz vietas visu laiku kaut ko iznāk atrast, droši vien arī šajā nedēļas nogalē turp došos. Vairāk tur iznāk būt ziemā, kas ir atšķirīgi, jo ziemā parasti arheoloģijas pieminekļus neskatās. Arī apkārtējie cilvēki mani pazīst un palīdz. Tas iznāk diezgan tālu no Rīgas – Krustpilī, bet man tas ir liels prieks. Ir tāds teiciens, ka katrā vecī slēpjas puika, kas nesaprot kas ar viņu noticies. Man ir liels, spēcīgs džips, lauku variants. Pa pilskalnu, protams, nevar, bet nogāzēs reljefs arī ir ar 20, 30m kāpumu un džips noder vismaz lai lejā nobrauktu, augšā gan tikt ir sarežģītāk. Tur ir izrakumi izdarīti. Interesanti, šodien iznāca saruna ar kolēģi, kas Viļķenē pētīja uzkalniņu, kas bija domāts kā lībiešu senkapu uzkalniņš esam, bet izrādījās tukšs. Arī pie pilskalna 2014.g. arheoloģiski izpētīja vienu uzkalniņu – nekā. Tas bija ļoti līdzīgs senkapu uzkalniņam, tikai kapu nebija. Apakšā oglīte, kuras C14 oglekļa datējums bija 2.gs. mūsu ērā. Tātad, 2000 gadus vecs uzkalniņš, taču nav zināms kāpēc tāds uzbērts. Tas ko ar aci redzam, ne vienmēr ir tas ko domājam.

 

Sanāk mācīties visu laiku.

Nu, tā varbūt nav mācīšanās, bet pieredzes apkopošana. Par lietām vajag domāt un domājot jau tu mācies. Jaunu pieredzi apgūst visu laiku, pareizākais laikam būtu teikt, ka ir jābūt atvērtam pret jauno. Tas nav gluži kā  mācīties tīrā nozīmē. Es nemācīšos, piemēram, par kosmonautu vai portugāļu valodu.

 

Ja kāds jauns cilvēks vēlētos nākotnē kļūt par ekspertu ar pilskalnu puķu dārza vietā, kāds izglītības ceļš viņam būtu jāiet?

Pirmais droši vien ir augstākā humanitārā izglītība, īstenībā, vienalga tieši kādu pamatu ieliek, jo humanitārā izglītība vienmēr noder, un tad, ja ir tā vēstures, arheoloģijas gribēšana – jādarbojas, jo pat ja Latvijā vēstures izglītība ir, arheoloģija jāapgūst pašmācības ceļā. Latvija ir maza valsts un mēs nevaram nosegt visas arheoloģijas nozares, kādas pastāv Eiropā, pasaulē. Teiksim zemūdens arheoloģija – viena no milzīgākajām nozarēm, kas dalās apakšnozarēs – mums nav neviena cilvēka, kas šajā nozarē strādātu zinātniskā nozīmē – darbotos, pētītu, rakstītu. Līdz ar to Latvija ir vienīgā no Baltijas jūras valstīm, kurai nav sava jūras muzeja. Pat Lietuvā, kur ir vien 94km jūras piekrastes, Klaipēdā ir jūras muzejs. Latvijā, ar 496km piekrastes, nav sava jūras muzeja. Zviedrijā ir vairāki lielie jūras muzeji, arī Somijā, Igaunijā, Polijā ir jūras muzeji. Dānijā, Roskildē, kuru pazīstam kā vietu kur notiek mūzikas festivāls, ir ievērojams vikingu fjords. Pirms dažiem gadiem izdeva vienotas visu trīs Baltijas valstu pastmarkas par Baltijas kuģniecības vēsturi. Tur labi bija redzams pētniecības trūkums. Lietuva uz markas attēloja kuršu mares zvejas kuģi, kas ir tipisks, zināms un atjaunots kuģis. Igaunijā pie Tallinas pirms tam nesen bija atrasts viduslaiku kuģa vraks ar kaļķakmens lādiņu – abos gadījumos bija izvēlēts konkrēts kuģis. Bet latvieši? Latvieši uz pastmarkas uztaisīja romantisku burukuģi ar milzīgām burām, karogiem. Skaists, bet tāda realitātē nav. Viena no idejām, kas, cerams, piepildīsies ir ierīkot jūras muzeju Daugavgrīvas cietoksnī, protams, tas prasa lielus resursus. Lietuvieši Klaipēdā jūras muzeju ir ierīkojuši vecajā fortā.

 

Noslēgumā, vai varat ieteikt kādas vietas, pieminekļus, kurus Latvijas iedzīvotājiem būtu jāiepazīst?

Protams, Dzirkaļu pilskalnu! Es jau nemaz neko citu nedrīkstu teikt. Dzirkaļu pilskalns nav tikai pilskalns – esmu arī par to grāmatiņu sarakstījis, saucās “Dzīve Dzirkaļu pilskalnā”. Tam ir divējāda nozīme. Agrāk tas bija pilskalns ar pili, bet dzīve Dzirkaļu pilskalnā notiek arī tagad un man tas liekas tas skaistums, ka mantojuma lietas iekļaujas arī mūsdienās, tas nav tikai muzejā. Noteikti jāiesaka arī Grobiņas arheoloģiskais ansamblis. Tur ir daudz skaistu vietu un lietu, arī vietējo pašapziņu tas ļoti cēlis. Nedaudz pa jokam, bet ir tāds piemērs. Bijušais Grobiņas mērs, tagad Dienvidkurzemes novada vadītājs, Aivars Priedols – vietējais cilvēks, kas visus pazīst – reiz svētku laikā braucis uz mājām. Ceļā skatās, viens grobiņieks sadzēries, iekritis grāvī, vai tūdaļ iekritīs. Viņš saprot, tādu cilvēku atstāt vakarā uz ceļa īsti nav labi, tāpēc pieturējis un aicinājis kāpt mašīnā, aizvedīšot. Iedzērušais grobiņieks atbildējis – neaiztiec mani, Grobiņas vikingu! – It kā pa jokam, bet tajā pašā laikā, ja pat dzērājs sevi identificē ar vikingiem, redzams ka mūsu kultūras mantojums tālu iesakņojies. It kā joks, bet labs piemērs.

 

Sarunājās Linda Zonne-Zumberga