Kopš 16. jūnija, kad valdība apstiprināja Nacionālās koncertzāles projekta attīstību Elizabetes ielā 2, līdz šim neitrālā ēka ir kļuvusi par strīdus objektu arī profesionāļu vidū. Kamēr Kultūras ministrijas rosinātajā “kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa noteikšanā” divi arhitektūras eksperti ar augstākajiem zinātniskajiem tituliem un doktora grādu (Jānis Krastiņš un Jānis Zilgalvis) ēku raksturo kā “vienkārša (fona) vai pārveidota vēsturiskā ēka”, tikmēr arhitekts Pēteris Bajārs to uzskata par spilgtu modernisma arhitektūras piemēru un izsludina parakstu vākšanu pret ēkas nojaukšanu.
Kā to visu skatīt mantojuma kontekstā?
Konkrētās ēkas statusu kultūras mantojuma aizsardzības sistēmā nosaka galvenokārt tā atrašanās vieta – tā iekļaujas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Rīgas vēsturiskā centra” teritorijā, Bulvāru lokā, kas, kā lepni zinām, ir UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma sastāvdaļa. Kā atsevišķs, par arhitektonisko izcilību valstiski aizsargāto pieminekļu sarakstā iekļaujams objekts, ēka līdz šim nav kvalificējusies un nav iemeslu cerēt, ka būs citādi – kā sava laika arhitektūras paraugs ēka Elizabetes 2 ir tikai “viena no”. To ir sāpīgi saprast autoriem un jūtīgākiem amata brāļiem, kam katrs projekts ir kā bērns, bet faktu, ka ēka “brutāli iebūvēta parkā, ignorējot tā struktūru un apzaļumojumu sistēmu” saviem vārdiem atzīst katrs iesaistītais.
NKMP šajā gadījumā nevirza procesu, bet, atsaucoties uz Kultūras ministrijas steidzamības kārtā izteikto lūgumu, veica “kultūrvēsturiskā vērtības līmeņa noteikšanu”. Tam vēl ir nepieciešams Rīgas pilsētas būvvaldes saskaņojums, taču Pārvaldes ekspertu novērtējums 10.jūnijā jau ir tapis. Ar paskaidrojumu, ka objekta kultūrvēsturiskās vērtības līmeni nosaka tā pilsētbūvnieciskais konteksts, būvniecības laiks un arhitektoniski mākslinieciskā kvalitāte, četru ekspertu vidējā atzīme 10 punktu sistēmā ir “5”, kas atbilst vienkāršās fona ēkas klasifikācijai. Tātad neitrāls mantojums, kura likteni nosaka pilsētplānošanas un politiskā griba, nevis mantojuma aizsardzības prioritāte.
Oficiālā atbilde Kultūras ministrijai vēsta: “ Informējam, ka apkopotais vidējais Pārvaldes ekspertu vērtējums – ēka ar nelielu kultūrvēsturisko vērtību – kā Pārvaldes priekšlikums nosūtīts saskaņošanai Rīgas pilsētas būvvaldei.
Ekspertu identificētais kultūrvēsturiskās vērtības pamatojums: Rīgas centra apstādījumu sistēmā iebūvēta, 20. gs. septiņdesmito gadu modernisma stilā veidotā bijusī Komunistiskās partijas Centrālās komitejas septiņu stāvu ēka (1974, arhitekti J. Vilciņš, A. Ūdris un G. Asaris). Ēka neatbilst Rīgas centra bulvāru ansambļa pilsētbūvnieciskajai struktūrai, deformē apstādījumu sistēmas telpisko integritāti un ir neiederīga vides kontekstā un mērogā’’.
Ēkai bez visumā neitrālajām modernisma formām ir vēl cits konteksts – bijusī funkcija, kas šī brīža kaislības tikai pastiprina. “Komunisma rēgs” ir viens no pārspīlētākajiem apzīmējumiem, bet nerēķināties ar to nevar. Kā vēstures piemineklis padomju laika negācijām valsts aizsargāto pieminekļu sarakstā ir iekļauta bijusī Valsts drošības komitejas ēka, kas par represīvo darbību vēsta vispārliecinošāk. Arī šajā ziņā ēkai Elizabetes 2 nav tik spilgta vēsture – nu, strādāja tur padomju funkcionāri, bija viņiem kabineti, bet tālāk? Vai tāpēc tā būtu definējams kā piemineklis?
Pārvalde šo aspektu skata gan simboliski, gan praktiski:
“Ēku iebūvējot parkā, tika demonstrēta Padomju laika politiskās sistēma attieksme. Esošās ēkas attīstība biroju funkcijai nebūtu vēlama, jo šāds risinājums turpinātu Padomju laikā Rīgas pilsētas attīstībā pieļauto pilsētbūvniecības kļūdu. Ja ēka nolietojuma dēļ tiktu nojaukta, tad labākais risinājums būtu atjaunot parku, neko tās vietā nebūvējot. Vienīgais iemesls jaunas apbūves izvietošanai Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas vietā būtu visai sabiedrībai nozīmīga – simboliska kultūras būve, kuras apjoms nedrīkst pārsniegt esošās apbūves vizuāli uztveramo apjomu. Attaisnojums jaunas būves izvietošanai būtu arī jaunradītā objekta īpašas arhitektūras kvalitātes ikoniska nozīme” .
Pārvalde norāda, ka Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkai piemīt sava laika modernisma perioda arhitektūras vērtība, bet tās tapšanas un izvietojuma dēļ, tā nav tik nozīmīga, lai piešķirtu saglabājamas kultūrvēsturiskas vērtības statusu. Tomēr, ja ēka tiktu nojaukta, tad pirms galīgā lēmuma pieņemšanas būtu jāveic tās detalizēta un precīza fiksācija, izmantojot mūsdienu digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas.
Elvita Ruka, Mg.art., NKMP speciāliste sabiedrisko attiecību jautājumos