Barikāžu laikā katrs darīja svarīgāko, uzskata arhitekts Pēteris Blūms – mantojuma sargs, kurš visas šīs janvāra dienas pavadīja ar kameru rokās. Filmēja, iemūžināja, raidīja ziņu pasaulei – Latvija grib būt brīva un mums ir sava vēsture. Gan likteņstāstos, gan tāda, kas redzama gadsimtu kultūrslānī – mūros, ēkās, krāsnīs un krāsainās fasādēs.
NAKTIS “NA PROLJOT”
Runājot par barikāžu laiku, Pēteris Blūms pārslēdzas kā ar slēdzi – no arhitekta par dokumentālistu, karsto notikumu reportieri, kura misija ir liecināt. Ne vairs ilgi un pacietīgi celt, bet bez atlikuma pieslēgties tieši šim brīdim – kad mainās vēsture.
“To, kas notiek pie Viļņas televīzijas torņa, ka brauc tanki un šauj uz cilvēkiem, man nakts vidū pavēstīja Inese Zandere. Piezvanīja, pamodināja un teica, ka Viļņā šauj cilvēkus, lai dodas uz Vecrīgu. Nekādu pārdomu nebija, paķēru kameru, uzlecu uz velosipēda un septiņos no rīta biju Vecrīgā, ” Pēteris stāsta kā par vakardienu – tik spilgti atmiņā iespiedusies notikumu secība, un ar sev raksturīgo humoru piebilst, ka sākās Lielās Barikāžu brīvdienas. Kāds vairs darbs, kad viss ir ar kājām gaisā!
“Nekas iepriekš par tik krasu situācijas eskalācijas maiņu neliecināja, tāpēc mana sieva Janīna ar māsu bija devusies ilgi gaidītajā braucienā pie Austrālijas radiem. Mājās bija pusaudze meita, ko māte ar patēvu pabaroja un uzpasēja, mazāko dēlu aizsūtīju pie radiem, bet pats metos iekšā notiekošajā, atpakaļ neskatoties. Visas naktis “na proljot”, laiks tik intensīvs, ka saplūdis vienā veselumā. Tā galvenās iezīmes, simboliskie tēli ir dūmi un motoru troksnis, kas caurauž it visu, nepārtrauktas “Latvijas Radio” skaņas kas dzirdamas no somām, padusēm, ugunskuriem un pašas Radio mājas, un zemu lidojošu helihopteru rēkoņa, kas ik pa brīdim pārskan pār pūlim, sastindzina un tomēr neko neizmaina. Cilvēki paliek, jo citādi viņi nevar, atkāpties atpakaļ neviens vairs nav gatavs,” 1991.gada janvāra izšķirošo dienu sajūtu atceras Pēteris Blūms, kas pie kameras nokļuvis tieši kā vēstures pētniecībā ieinteresēts arhitekts.
ATLIKA LĪDZDALĪBA
“Filmu, kino un video amatieru kustība padomju laikā bija ļoti attīstīta. Astoņdesmito gadu sākumā mani paziņas veidoja filmiņu, kas sastāvēja no safilmētām asprātīgi samontētām seno laiku pastkartēm. Mani palūdza uzrakstīt tekstu, ko arī labprāt izdarīju. It kā pa jokam, bet iepatikās. Tad jau filmai kā izteiksmes veidam pievērsos nopietnāk un īsi pirms atmodas biju uzrakstījis scenārijus divām stundu un pusstundu garām dokumentālām filmas – “Vecrīga uz iekšu, Vecrīga uz āru” un “Koka Rīga””, vēlāk tiku pie savas Blaupunkt V8 videokameras, ko man uzdāvināja leģendārais vācbaltu mācītājs Klauss fon Aderkass,” savu pievēršanos dokumentālistikai skaidro Pēteris – videokamera viņam nebija sveša. Tāpēc arī mērķis bija skaidrs uzreiz. Ir jāfilmē, jāmontē, jānogādā aiz robežas, jo likās, ka bez pasaules atbalsta brīvības cīņā neiztikt. Tā bija pašiniciatīva, kam nebija ne pasūtītāja, ne finansējuma – par to vispār netika domāts. Notikumi bija jātver tempā, tūlīt, karsti, svaigi, dzīvi… Pārdomām nebija laika, atlika līdzdalība.
TAGAD VISS BŪS LABI
“Visas barikāžu vietas apbraukāju ar velosipēdu – Zaķusala, Dzirnavu iela, Vecrīga, Augstākā Padome… Kur bija cilvēki, turp devos, bet cilvēku bija daudz. Braucot gar Brīvības pieminekli, satiku arhitektūras mantojuma nozares patriarhu un leģendu Leonu Plauciņu, kungu, kas pieminekļu glābšanas jomā bija sācis strādāt kopš Pieminekļu valdes dibināšanas 1920.-to gadu vidus. Viņam tolaik bija gandrīz deviņdesmit, bet kā jau katru rītu viņš devās uz darbu Kultūras ministrijā. Es viņam jautāju: “Kā jūties, Leon?” Viņš smaida un atbild, ka labi. Es jautāju: “Kā tev liekas, kas notiks tālāk?” Viņš smaida, iztaisno muguru un atbild “Tagad viss būs labi! Tagad – būs!” Un aiziet uz darbu, jo tieši tur ir ielikta visa dzīves jēga. Tās ir sajūtas, ko nevar aizmirst,” atzīst Pēteris Blūms, kurš pēc Plauciņa ieteikuma trīs gadus ir pabijis arī LPSR “pieminekļu priekšnieka” krēslā – astoņdesmito gadu sākumā
“Biju pateicīgs Leonam Plauciņam par doto iespēju pieminekļu aizsardzību iepazīt no iekšpuses, taču ministrija nebija mana sirds vieta. Tur es tiešām nejutos savā ādā un visai drīz atradu iemeslu šo amatu pamest. Par laimi 1982. gadā parādījās jaunas iespējas dibināt kaut ko pilnīgi nebijušu – tapa arhitektoniskās izpētes grupa AIG. Līdz tam celtņu pētīšana dabā notika drīzāk kā pašdarbība un vaļasprieks, izpēti dabā aizvietoja ar vēsturnieku darbu arhīvos, reālas celtnes vietā tika pētīti papīri. 1983. gadā Vecrīgā sāka strādāt Polijas restaurācijas uzņēmums PKZ. Poļu paraugs atraisīja mums rokas, un vara atļāva darboties citādi. Tur, AIG kolektīvā, savu domu biedru lokā, mēs vairs nejutāmies kā PSRS,” mantojuma labvēlīgo ietekmi uz brīvdomību un neatkarības alkām akcentē Pēteris Blūms.
JAUNI APVĀRŠŅI ZEM VECĀM KRĀSĀM
“Mēs apzināti mācījāmies pazīt Latvijas seno celtņu anatomiju. Kasīt slāni pa slānim un skatīties, kas tur apakšā – pēc būtības. Man tā bija iedzimta zinātkāre, vēlāk jauna, mērķtiecīga profesionāla interese. Kad celtnieki Grēcinieku ielā 8, Mencendorfa namā, bija atklājuši griestu gleznojumus, tad attieksme bija – nu, un? Tolaik mēs AIG priecājāmies par katru vēsturisku štruntu, kas tagad, pēc četrdesmit gadiem, ir profesijas ābece, bet toreiz tās bija jaunas, pašu rastas atklāsmes! Manteļskursteņi, fasāžu polihromija, kas pavērās zem ēku noplukušās ārienes, hipokausta jeb siltā gaisa krāsnis, vēsturiskie logi, būvkalumi, interjeri – to visu atklājām uz vietas, vecajās mājās, vispirms paši sev un tad – Latvijas kultūras mantojumam un zinātnei. Kā šāda izpētes grupa PSRS bijām unikāli, pie mums pat sūtīja stažēties speciālistus no citām republikām… AIG kļuva par īpašu profesionālu brālību, bijām kādi 15 cilvēki, no kuriem daudzi ir profesionālajā apritē joprojām,” Pēteris Blūms šķetina atmiņas un piebilst, ka visi, kas bija par un ap mantojumu, satikās tur - pie barikāžu ugunskuriem un savās darba vietās, kas bija atvērtas gan visiem Vecrīgas sargiem, gan jaunajam laikam, kas neizbēgami nāca nomainīt veco.
VIŅUS JĀGRĀBJ AR KAUSU
“Trīs brāļos” Restaurācijas institūta ļaudis uzņēma gan savus, gan svešus, jo šajās dienās cilvēkus nešķiroja. Siltums, tēja, maizītes, tagadējā Arhitektūras muzejā zāles vidū pieslēgts televizors un cilvēki, kas plūstoši mainās.
“Trīs Brāļu ansambļa mājās Pils ielas pusē, blakus Biržai, bija tāds arheologu un izpētes arhitektu štābiņš, cauru diennakti cilvēki nāca un gāja. Pa kaktiem un krēslos kāds snauda, citi runājās un viens otru uzmundrināja. Arheoloģe Baiba Eglāja ar aizrautību stāstīja aizsardzības plānu: ja nu tomēr tas omons nāks virsū, tad pretī jāsūta lielais buldozers ar paceltu lāpstu un jādod tik virsū, jo lāpstas tēraudam lodes cauri neņem… Nevienu brīdi nepameta sajūta, ka briesmas tūlīt, tūlīt būs klāt, tomēr tas nenomāca, bet lika izjust kopību, plēst jokus un just spēku neiedomājamā kopībā. Jā, man arī brīžiem bija bail, dabīgi. Kamēr mēs barikādēs, Interfronte pulcējās “Daugavas” stadionā, lēma pretoties brīvības idejām, ko sauca rupjos vārdos, bet mēs gaidījām tankus. Es biju uzkāpis filmēt kāda Smilšu un Jēkaba ielas krustojuma nama tornītī. Pat tur biju aizlīmējis kameras sarkano actiņu,. Diemžēl ne Gvido Zvaigzne, ne Andris Slapiņš par tādu nieku nedomāja, viņi neskatījās ne uz priekšu, ne atpakaļ, svarīgs bija tikai šis mirklis, kur bija jābūt ne tikai klāt, bet pašā vidū. Viņi par to arī atdeva savas dzīvības, bet mēs, visi citi, uzvarējām paši sevi. Sākām nebaidīties. Tā bija vislielākā uzvara. Ne jau vienā dienā nokrita īstā brīvība. Process vēl turpinājās, bet garīgā gatavība, sabiedrības nobriešana, apvērsums domāšanā notika tieši barikāžu laikā, ” uzsver Pēteris Blūms. Viņaprāt, patriotisma līmeņi ir dažādi, bet šis “nostāties plikam pret armiju” apliecina augstāko raudzi - kā tagad Baltkrievijā un Krievijā.
BAZNĪCĀ GUĻ TĒTIS
“Ziema bija īsta un ne pa jokam. Ik pa brīdim pārsala rokas un kājas, bet tās varēja sasildīt pie jebkura ugunskura vai daudzos namos ar atvērtām durvīm. Mans brālis Kārlis bija Zaķusalā, tēvs pie Saeimas, atceros, naktī iegāju Doma baznīcā, lai uzfilmētu guļošos cilvēkus, skatos – tētis guļ! Sāku filmēt, bet kamera no aukstuma atteicās strādāt. Noliku to malā, vēroju cilvēkus un sapratu to pašu, ko viedi teica Plauciņš: “tagad viss būs labi!”,” atmiņu tiltu uz pagātni pārmet Pēteris Blūms, kuram filmu par barikāžu notikumiem izdevās samontēt jau 23.janvārī - nedēļas laikā.
Ideju par dokumentālu filmu ar reportāžu no Latvijas barikādēm palīdzēja pabeigt apsviedīgie Videocentra ļaudis – Māris Gailis un Augusts Sukuts. Pētera filmētais tika apvienots ar citu operatoru dokumentālajiem kadriem, veidojot gan spēcīgu vēstījumu, gan nepārspējamu klātesamības sajūtu. Filmas scenāriju un tekstu sagatavoja Pēteris, viņš pats arī ierunāja filmas latviešu un krievu versijas. Filma steigšus tik sagatavota arī angļu valodā, un Māris Gailis pa diplomātiskiem kanāliem esot organizējis tās nokļūšanu aiz robežām. Vai tā tiešām kaut kur nokļuva, Pēteris īsti nezina, taču par vienu ir pārliecināts – ja atkal būtu šāds vēstures lūzumpunkts, tad viņš visu darītu tieši tāpat. Tas nekas, ka uz ilgu laiku iestājās alerģiska reakcija pret helikoptera skaņām, sajūta, ka “tagad viss būs labi” izrādījās stiprāka.
Elvita Ruka, Mg.art, NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste
