Kultūras mantojums leģitimē valstis un konkrētu cilvēku grupu piederību noteiktām teritorijām. Kultūras mantojums ir spēcīgs rīks miera stiprināšanai, taču arī spēcīgs rīks naratīvu sagrozīšanai par labu agresoram.
Sarunā piedalās Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas eksperti – arheologs Mārcis Kalniņš un mākslas vēsturniece Gita Jankovska.
Sarunājās Linda Zonne-Zumberga
UNESCO 1954. gada Hāgas Konvencijas, jeb Konvencijas Par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā mērķis ir aizsargāt kultūras vērtības neatkarīgi no to izcelsmes vai īpašumtiesībām – jebkuras kultūras vērtības zaudējums, ir zaudējums visai pasaulei. Konvencija tās dalībvalstīm paredz virkni veicamo pasākumu, lai sagatavotos vispārējai kultūras mantojuma aizsardzībai.
UNESCO 1970. gada Konvencija Par kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību nodošanas aizliegšanas un novēršanas līdzekļiem aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai aizliegtu un novērstu kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību. Tās uzdevums ir aizsargāt tautu identitāti un veicināt miermīlību, kā arī panākt zagto priekšmetu atriešanu izcelsmes valstī.
Jūs abi nupat pārstāvējāt Latviju svarīgās, starptautiskās sanāksmēs. Pastāstiet par šiem pasākumiem.
GJ: es apmeklēju UNESCO 1970. gada Konvencijas dalībvalstu 8. sanāksmi. Dalībvalstu sanāksme notiek katru 2. gadu, tās ietvaros notiek arī apakškomitejas sanāksme.
MK: 17. maijā Parīzē notika pirmais UNESCO civilmilitārās alianses forums, tā ir vieta, kur kopā nāk gan civilā kultūras mantojuma aizsardzības puse, gan arī militārā puse un mēģina runāt vienā valodā. Alianse izveidota pirms gada, valstīm savstarpēji vienojoties par jauna foruma nepieciešamību, balstoties Hāgas konvencijā.
Kāds bija galvenais fokuss, aktuālākās problēmas?
MK: pats galvenais fokuss bija abu lielo nozaru kopā savešana, jo, ja dažās valstīs jau ir specializētas armijas vienības, kuru loma militārajā struktūrā ir saistīta tieši ar kultūras mantojuma aizsardzību, tad lielā daļā valstu sadarbība nenotiek, varētu pat teikt, starp mantojuma aizsardzības pusi un militāro pusi pastāv “bezdibenis”. Valstu skaits, kas ir ratificējušas Hāgas konvenciju un apņēmušās aizsargāt un cienīt ne tikai savu, bet arī citu valstu kultūras mantojumu, ir pietiekoši liels, bet, lai tas reāli notiktu, ir svarīgi likt visām pusēm saprasties savā starpā – lai militārpersonas saprastu, ko ir svarīgi glābt, kā to darīt, kāpēc nevajadzētu aiztikt un izmantot militāriem nolūkiem svarīgas kultūras mantojuma vietas. Savukārt civilajai pusei jāsaprot, kā darbojas militārās vienības. Tāpat forumā tika apspriesti jautājumi, kas saistās gan ar globālu, gan lokālu bruņoto konfliktu ietekmi uz kultūras mantojumu un risinājumi, kas skar, piemēram, kultūras mantojuma digitalizāciju un novērošanu tieši konfliktu gadījumā. Liels uzsvars tika likts uz jautājumiem par kartēšanu, satelītattēlu lietošanu. Svarīgi ir stiprināt spēju sekot līdzi ne tikai militārām norisēm, bet arī kultūrvēsturiski svarīgiem objektiem, pie kuriem tās notiek. Svarīgs bija arī jautājums par mākslīgo intelektu un dezinformācijas radīšanu – kā panākt, ka ar mākslīgā intelekta rīkiem netiktu radīta dezinformācija, par pamatu ņemot kultūras mantojumu. Ir svarīgi saprast, ka kultūras mantojums leģitimē valstis un konkrētu grupu piederību teritorijām. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, liela daļa informācijas pieejama digitāli un ar to diemžēl var manipulēt, kas arī tiek darīts. Tā tiek maldināta sadarbība, un rezultātā pat valstu pašpastāvēšana tiek apšaubīta. Tas ir liels jautājums, kas UNESCO jāapsver. Forumam būs arī turpinājums un jau top dokuments par šajā forumā apspriesto. Tiesa, agrāk gan UNESCO ir bijis grūti panākt vienošanos jautājumos, kas saistīti ar bruņotiem konfliktiem, jo forumā piedalās visas konfliktējošās puses. Domāju, ka noteikti vispārēja vienošanās tiks panākta saistībā ar mākslīgā intelekta ētisku izmantošanu.
GJ: runājot par UNESCO 1970. gada Konvencijas dalībvalstu sanāksmi, tajā visas dalībvalstis sanāk kopā un atskaitās par to, kā valstīs veicas ar konvencijas īstenošanu, tāpat arī tiek uzklausīta sekretariāta atskaite par līdzekļu izlietojumu, nākamā gada budžetu un izrunāti citi organizatoriski jautājumi. Tika pārrunātas pēdējās aktualitātes un problēmas, ar ko dalībvalstis saskārušās. Galvenā problēma, protams, saistīta ar to, ka nelikumīgās kultūras priekšmetu aprites apjoms vēl joprojām ir ļoti liels, īpaši atsevišķos reģions. Tika pārrunāti restitūcijas gadījumi. Tāpat sarunās īpaši tika izcelts jautājums par mākslīgo intelektu. MONDIACULT 2025 laikā plānots arī atklāt virtuālo zagto kultūras priekšmetu muzeju (Virtual Museum of Stolen Cultural Objects), ko varētu uzlūkot kā zināmu cerību stariņu – tas būs pirmais šāds starptautiska mēroga virtuālais muzejs, kas veidots ar mērķi veicināt ne tikai kultūras mantojuma speciālistu un ekspertu, bet arī plašākas sabiedrības izpratni par kultūras mantojuma aizsardzības nozīmi. Tika arī runāts par kultūras mantojuma aizsardzību konfliktu situācijās, bet ne tikt detalizēti kā kolēģa apmeklētajā civilmilitārās sadarbības forumā. Bet, vēl paturpinot Mārča minēto jautājumu par dezinformāciju, var novērot, ka arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta nemateriālajam kultūras mantojumam un tā izmantošanu dezinformācijas nolūkos. To sanāksmē īpaši izcēla pamatiedzīvotāju apdraudēto grupu pārstāvji. Arī nemateriālais kultūras mantojums tiek izmantots kā spēcīgs instruments, lai sagrozītu naratīvus konfliktējošās puses labā, to dara arī Krievija. Fokusam jābūt gan uz materiālo, gan nemateriālo kultūras mantojumu. Tas ir svarīgi arī Eiropā.
Abas konvencijas viena otru papildina?
MK: jā, pilnīgi noteikti, to spilgti parāda Ukrainas piemērs. Hāgas konvencija runā par kultūras mantojuma aizsardzību bruņota konflikta gadījumā un ir zināms, ka kara laikā vienmēr notiek kultūras priekšmetu zādzības, kam seko nelikumīga izvešana un pārdošana. Hāgas konvencija nosaka, ka dalībvalstis to nedrīkst pieļaut, bet, ja tas notiek, tad attiecīgi tiek “iedarbināta” 1970. gada konvencija, kas paredz zagto priekšmetu aizturēšanu un atgriešanu izcelsmes valstī. Tomēr, ja Hāgas konvencija attiecas tikai uz bruņotu sadursmju situācijām, tad 1970. gada konvencija ir vispārēja. Attiecīgi, ja zagtais objekts pamet valsti, kurā notiek militārais konflikts, Hāgas konvencija vairs “nestrādā”, bet šādā situācijā var piemērot 1970. gada konvenciju.
GJ: jā, varu papildināt, ka 1970. gada Konvencijas sekretariāts pašlaik arī pievērš pastiprinātu uzmanību jautājumam, kā harmonizēt gan šīs, gan citas UNESCO konvencijas, lai nebūtu pretrunu un tās kļūtu par vēl iedarbīgāku mehānismu un pārklātu vēl lielāku laukumu, aizpildītu robus.
MK: runājot par robiem, starptautiskajā arēnā nav atrisināts jautājums par sankcijām, arī tas bija viens no forumā skartajiem jautājumiem. Ir svarīgi vērsties ar sankcijām pret valstīm, kas veic nodarījumus kultūras mantojuma objektiem. Jāpaskaidro, ka valstīs, kas ratificējušas Hāgas konvencijas 2. protokolu vai Nikosijas konvenciju, likumos ir noteikta kriminālatbildība par kultūras mantojuma postīšanu vai kultūras priekšmetu nelikumīgu apriti, bet lielākajā daļā UNESCO dalībvalstu juridiskas atbildības nav.
Kāda bija vispārējā atmosfēra un dažādo dalībvalstu noskaņojums?
MK: norises vietā bija liels ekrāns, kurā varēja vērot UNESCO platformu, kas uzskaita apstiprinātos postījumus mantojuma objektiem Ukrainā. Sanāksmē piedalījās arī Krievija. Bija valstis, kuras stājas ārā no starptautiskām organizācijām. Bija valstis, kas ir vienā blokā ar mums, arī valstis, kurās pārrunātie jautājumi vēl nav regulēti. Var teikt, ka saspīlējuma sajūta bija. Ukrainas pārstāvji stāstīja par savu īpašo militāro vienību, kas sargā kultūras mantojumu un Krievijas pārstāvji aktīvi uzdeva jautājumus par to, kā tieši tas darbojas. Sanāksmes beigās Krievijas pārstāvji izteica publisku iebildumu, ka militārie jautājumi esot jāizskata tikai ANO drošības padomē. Civilmilitārā alianse ir Rietumvalstu iniciatīva.
GJ: arī 1970. gada Konvencijas sanāksmē bija jūtama spriedze un arī novērojams, ka atsevišķos jautājumos valstis sadalās pa blokiem. Baltijas valstis un Polija skaidri pauda savu nostāju saistībā ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā, bet Krievijas pārstāvji centās “labot mūsu domāšanas kļūdu”. Tāpat bija vērojams, ka attālāku reģionu starpā valda neitrāla attieksme, radot sajūtu, ka viņi nav ieinteresēti iesaistīties citu reģionu problēmās. Arī sekretariāts ietur neitrālu pozīciju un tomēr jāatzīmē, ka ciešā sadarbībā ar Ukrainas Kultūras un stratēģiskās komunikācijas ministriju sekretariāts vēl joprojām turpina uzraudzīt situāciju Ukrainā saistībā ar nelikumīgu kultūras priekšmetu apriti militārā konflikta laikā. Krievijā šāds monitorings no 1970. gada Konvencijas sekretariāta puses netiek īstenots.
MK: arī Hāgas konvencija paredz kultūras mantojuma monitoringu, ir jāizvirza pārstāvji kas veic visas nepieciešamās darbības. Ukraina to ir izdarījusi. Starp citu, Hāgas konvencijas 2. protokols, kam Latvija vēl nav pievienojusies, nosaka, ka tā dalībvalstis var pieteikt savus kultūras pieminekļus arī īpašas aizsardzības kultūras objektu sarakstā. Attiecīgi, militāra konflikta gadījumā Hāgas konvencijas dalībvalstu militārpersonas cenšas neatrasties to tuvumā. Lietuva iesniegusi vienu objektu, Igaunija par to domā. Ukrainai ir garš objektu saraksts, no kurā iekļautajiem objektiem Krievijai būtu jāizvairās.
Ko Latvijai nozīmē dalība šādos pasākumos?
MK: tas ir svarīgi, jo tā ir vieta, kur iespējams gan izteikties, gan aci pret aci veidot kontaktus un satikt dažādu valstu pārstāvjus vienuviet. Es pirmo reizi biju tāda līmeņa pasākumā ar dalībniekiem no lielākās daļas pasaules valstu un lielākajām nevalstiskajām organizācijām. Protams, var komunicēt caur e-pastu, bet klātienē tas ir krietni jēgpilnāk. Viena lieta ir sesijas, cita – neformālā daļa. Varam sanākt nelielā grupā un ātri izrunāt vajadzīgo, valstu pārstāvji izklāsta jaunākās izmaiņas katras valsts normatīvos un citas aktualitātes. Pēc sanāksmēm nereti veidojas nelielas sadarbības grupas, kas īsteno projektus. Piemēram, es citā starptautiskā organizācijā – Baltijas reģiona mantojuma komitejā – vadu Nelikumīgas tirdzniecības ar kultūras priekšmetiem novēršanas darba grupu, taču līdz šim mums nebija izdevies sasniegt nevienu Dānijas pārstāvi, ko uzrunāt pievienoties šai darba grupai. Šajā forumā, pateicoties citu valstu pārstāvju kontaktiem un atbalstam, tiku iepazīstināts ar Dānijas pārstāvjiem, kas piekrita arī pievienoties darba grupai. Protams, ir arī ļoti vērtīgi uzklausīt pieredzi un konsultēt citas valstis. Jāpiezīmē, ka mēs kā valsts vienmēr skatāmies uz tiem, kas mums priekšā, taču civilmilitārajā jomā mēs esam priekšā lielai daļai pasaules valstu. Taču arī mums ir vērtīgi paskatīties citus sadarbības modeļus, lai saprastu, kādu pieredzi varam pārņemt no citām valstīm. Tāpat ir svarīgi arī saprast, kādā sagatavotības pakāpē ir Latvija un kāda ir mūsu ietekme starptautiskā kontekstā. Neaizbraucot uz sanāksmi klātienē, tas nav iespējams.
GJ: pievienojos Mārča teiktajam par piedalīšanos – tikšanās klātienē palīdz rast kopējās problēmas un tas ir labs palaidējmehānisms, kas var aizvest pie kopīgiem projektiem un potenciāliem problēmu risinājumiem. Tiešsaistē tas tā nestrādā. Jāpiebilst, ka klātienes pieredze ļauj paskatīties arī ārpus sava “burbuļa”. Tā, piemēram, vienā citā konferencē Polijā, kolēģe no Beļģijas atzina, ka ir ļoti pārsteigta, ka mēs Latvijā un Baltijas reģionā reāli gatavojamies krīzes situācijām. Protams, arī Beļģijā eksperti aktualizē kultūras mantojuma aizsardzību krīzes situācijās, bet, kā noprotams, tur šis jautājums netiek izskatīts tādā steidzamības kārtā kā pie mums.
MK: protams, mēs esam citā ģeopolitiskajā situācijā un gatavojamies, cerot, ka krīze nepienāks. Tiesa, šāda situācija ļauj daudz operatīvāk piesaistīt līdzekļus, piemēram, jau tai pašai minētajai digitalizācijai. Interesanti, ka norvēģu kolēģi, ar kuriem sadarbojamies digitalizācijas tehnoloģiju jautājumos, nav digitalizējuši tik daudz, cik mēs. Attiecīgi, tehnoloģiski viņi mums ir priekšā, bet praksē viņi var mācīties no mums.
Runājot par mākslīgo intelektu, vai civilmilitārās sadarbības forumā jau tika runāts par reālu darbību?
MK: jā, viena no lietām, par ko tika runāts, ir digitālā pieejamība un tehnoloģiju pratība. Mēs esam vairākus soļus priekšā daudzām valstīm – mums nav daudz jāsatraucas par interneta pieejamību, digitalizāciju un lielai daļai iedzīvotāju ir viedtālruņi, arī dati ir pieejami. Bet ne visās valstīs pat militārajam personālam ir digitālā pratība, un ir arī valstis, kur militārais personāls ir daudz pratīgāks nekā civilais personāls, kas arī nav labi. Tika uzsvērts, ka valstīm, kurām ir digitālā spēja, ir jāpalīdz ar apmācībām citām valstīm un organizācijām, lai veicinātu vismaz kaut kāda līmeņa vienlīdzību. Otra lieta ir ētika un digitālā pieejamība. Mēs parasti par ētiskas dabas jautājumiem runājam no Rietumu pasaules perspektīvas, bet, kā tika norādīts, mēs neesam visa pasaule un pastāv lielas atšķirības. Attiecīgi šajā forumā visas pasaules pārstāvji vismaz cenšas vienoties un nonākt pie kopsaucējiem, ko vismaz pamatlīmenī var izmantot visi.
Vai Latvija arī kādā mirklī varētu mācīt citus?
MK: visticamāk, tā arī notiks. Šogad Latvijā notiks praktiskas civilās aizsardzības mācības, arī civilmilitārā pieskaņā un nākamgad būsim liels piemērs virknei citu valstu.
Kā Latvija var atbalstīt zagto mākslas priekšmetu virtuālā muzeja iniciatīvu?
GJ: Muzeja iniciatīva vēl ir attīstībā. Projekts tika uzsākts 2023. gadā un ir plānots to prezentēt jau šoruden. Runājot par Latviju, lielākais atbalsts, manuprāt, ir dalība šajā projektā. No vienas puses, varu teikt, ka, par laimi, pēdējos gados zudušu kustamo pieminekļu mums nav. Tādēļ, vēloties izmantot iespēju parādīt arī mūsu zudušās vērtības starptautiskā mērogā, nācās meklēt visai tālā pagātnē. Tas gan nemaina faktu, ka zudusi vērtība ir sāpīgs notikums arī tad, ja tas noticis pirms, piemēram, 30 gadiem. Runājām, ka šis droši vien būtu vienīgais muzejs pasaulē, kura mērķis ir tā ekspozīcijas samazināšanās. Pašlaik esam iesnieguši informāciju par 3 nozagtajiem kultūras pieminekļiem, bet vēl gaidām oficiālu apstiprinājumu par šo priekšmetu iekļaušanu ekspozīcijā.
MK: starp citu, Eiropas dienvidu valstis īsteno lielu projektu, izstrādājot rīku zagto kultūras priekšmetu meklēšanai, izmantojot mākslīgo intelektu. Kā dzirdēju pasākumā, projekts jau ir nesis rezultātus, atrodot vairākus pazudušus objektus internetā un sākts to restitūcijas process. Plānoju sazināties ar projekta pārstāvjiem un piedāvāt arī mūsu zudušos kultūras pieminekļus mākslīgā intelekta apmācīšanai.
Vai pastāv vadlīnijas kultūras pieminekļu īpašniekiem, kā nodrošināties potenciālam zādzības gadījumam, lai viņu objekts varētu tikt iekļauts šādā muzejā un palielinātos atgūšanas izredzes?
GJ: ja runājam par objektu ar valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusu, tad šādos gadījumos ļoti būtisks ir pieejamais informācijas apjoms un šīs informācijas uzticamība. Jo vairāk informācijas par objektu, jo lielākas izredzes to atrast. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde glabā informāciju, kas ļauj identificēt tos kultūras priekšmetus, kuri ir valsts aizsardzībā. Principā, visa ICOM izveidotajā standartā (Object ID) iekļautā informācija – priekšmeta veids, nosaukums, materiāli un tehnikas, izmērs, uzraksti un marķējumi, īpašas pazīmes, tēma, datējums, autors –, protams, arī fotodokumentācija ir ārkārtīgi svarīga. Jebkura privātpersona var izmantot arī Iekšlietu ministrijas Informācijas centra nodrošināto e-pakalpojumu “Kultūras objekta apraksta veidošana”, aizpildot Kultūras objekta apraksta veidošanas veidlapu. Kas attiecas uz kultūras pieminekļu īpašniekiem, viņu galvenais pienākums zādzību gadījumos ir pēc iespējas ātrāk informēt policiju un Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Diemžēl vēsturiski par daudzu objektu pazušanas faktu Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde uzzinājusi netīšām, veicot regulāro apsekošanu, attiecīgi arī nav tikusi nodota informācija policijai. Ja zādzība ir notikusi tikai aptuveni nosakāmā laika periodā, identificēt personas, kas būtu jāsauc pie kriminālatbildības, ir ļoti sarežģīti. Un līdz ar to arī daudz mazākas iespējas atgūt nozagtos kultūras priekšmetus.
Kā sargāt objektus, kas nav valsts aizsargājamo kultūras priekšmetu sarakstā?
MK: visiem pieejama Gitas minētā Iekšlietu ministrijas veidota sistēma kur visi kultūras priekšmetu īpašnieki var sniegt informāciju par saviem objektiem. Tā ir konfidenciāla informācija, kas glabājas tikai pie policijas. Ja kaut kas notiek, ir foto un apraksts, ko policija var izmantot meklēšanā. Jāsaka, nereti cilvēkiem nav pat sev piederošo kultūras priekšmetu attēlu, kas to pazušanas vai zādzību gadījumā ir liela problēma.
GJ: īpašniekam būtu jāsagatavo standarta pamatdati – autors, izmērs, materiāls, datējums un attēls. Tas būtu jādara katram atbildīgam īpašniekam. Problemātiski ir tas, ka daudzi īpašnieki baidās no informācijas noplūdes – kāds uzzinās un viņi nonāks apdraudējuma zonā. Tas ir uzticības jautājums.
Vai pēc piedzīvotā un secinātā ir kāds vēstījums, ko jūs vēlētos nodot vērtību īpašniekiem?
MK: konferencē piezīmēju sev vairākas lietas, piemēram, ka visi grib koordinēt, bet neviens negrib tikt koordinēts. Tam jāspēj tikt pāri. Tāpat jāatceras, ka tevi var aizsargāt tikai tad, ja esi sagatavojies. Piemēram, tepat, mūsu Trīs brāļu pagalmā, ir sienās iemūrēti portāli no 2. Pasaules karā zudušām ēkām. Ja mums būtu kādas fotogrāfijas, kas ļautu identificēt, no kurām ēkām tie bija, zinātniskā vērtība krietni pieaugtu. Vēl es gribētu izcelt, ka kultūras mantojumu efektīvi var aizsargāt tikai tad, ja iesaistās visas puses, tajā skaitā ir svarīga arī sadarbība ar vietējām kopienām. Pašam sev biedējoša šķita atziņa, ka pagājis 71 gads, kopš pieņēma Hāgas konvenciju, bet mēs esam atgriezušies pie tām pašām problēmām. Konvencija tika pieņemta kā atbildes reakcija uz 2. Pasaules karu, kur pirmo reizi vēsturē viens no mērķiem bija tieši kultūra un kultūras mantojums, lai iznīcinātu konkrētas nācijas.
GJ: man personīgi atmiņā spēcīgi iespiedās ziņojums saistībā ar cilvēktiesībām un tiesībām uz kultūru, kur tika uzsvērts, cik ļoti svarīgi ir iesaistīt vietējās kopienas lēmumu pieņemšanas procesā. Tieši caur kultūras mantojumu ir iespējams saliedēt sabiedrību.
Kas ir nākamie galvenie soļi?
MK: lokālā mērogā tās ir civilās aizsardzības mācības, tajā skaitā praktiskas. Paralēli jāturpina sarunas ar tuvākā reģiona valstu kolēģiem par kopīgiem projektiem. Svarīgi, ka Latvija virzās, lai pievienotos Hāgas konvencijas 2. protokolam. Jāveic praktiskās lietas – jāizpilda pašu izstrādātā plāna punkti gan mums Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, gan citiem iesaistītajiem un jācer, ka X stunda nekad nepienāks.