Dobeles novada Penkulē apdzīvota vieta ar nosaukumu Wanpen vēstures avotos minēta jau pirms 750 gadiem – 1272. gadā. Par Penkules vēsturi un vērtībām vēstī arī Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautie Penkules pagasta kultūras pieminekļi. Precīzāk, pagastā atrodas seši valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi un divi vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi – Penkules luterāņu baznīca un Ālaves muiža ar apbūvi.
Baznīcas ēka celta 1691.g. un vēsturiski ir otrā baznīca Penkulē, taču par pirmo dievnamu, kas ticis celts 16.gs., ziņas ir skopas. Sākotnēji baznīcai ticis uzbūvēts nepiemērots tornis, kas nav spējis noturēt dievnama divus zvanus, kādēļ tie tikuši iekarināti atsevišķā stalažā. 19.gs. ēka ievērojami pārbūvēta un 20.gs. pirmā pusē divreiz remontēta. II Pasaules karā sašauts baznīcas tornis, stipri cietušas ērģeles un laika gaitā nams izpostīts. Pagājušā gadsimta 60. gados baznīcā ierīkota kolhoza noliktava, bet pēcāk ēka izbūvēta kā sporta zāle. Pārbūvēs zudusi lūgšanu zāles iekārta, ērģeļu lukta, altāris, kancele un soli. 1994. ar draudzes un kopienas līdzdalību dievnams atjaunots un 1998.g. iesvētīts jaunais baznīcas tornis, kurā iekārts sākotnēji Sesavas baznīcai 1598.g. lietais zvans. Ēkas pamatapjoms būvēts kā taisnstūrveida formas vienjoma – halles tipa celtne ar piecstūru apsīdu un zvana torni virs galvenās ieejas. Pamati un sienas celti laukakmeņu mūrī, sienu biezums aptuveni 1.1m, baznīcas pagrabos, kas tikuši aizbērti, savulaik guldīti aizgājēji, kādēļ dievnamā radusies neciešama smaka. Nama fasāžu apdare veidota samērā lakoniska – ap logu un durvju ailām krāsotas baltas apmales, kā arī balti krāsoti baznīcas stūri un dzegas. Rietumu puses fasādes zelminī balti krāsota, apmetumā veidota nelielu dekoratīvu arku josla un virs galveno ieejas durvju ailas redzama izvirzīta dekoratīva pusaploces formas josla. Atjaunojot baznīcas ēkas uztveri drīzumā tiks demontēts stūrī pie apsīdas padomju laikā piebūvēts taisnstūrveida apjoms no silikātķieģeļiem, kas kalpojis kā katlu telpa.
Ālaves muižas kungu māja celta 19.gs. otrajā pusē un ir viena no nedaudzajām koka muižiņām Zemgalē – Dobeles novadā tādas ir četras, bet Zemgalē kopumā tikai četrpadsmit, no tām ar kultūras pieminekļu statusu – puse. Ēka līdz mūsdienām nonākusi sliktas saglabātības stāvoklī, taču tā saglabājusi savu sākotnējo būvapjomu, fasāžu apdari un daudzus oriģinālos būvgaldniecības izstrādājumus un būvdetaļas, piemēram uz otro stāvu – mezonīnu – vedošās kāpnes ar balustriem. Ēkas pamati mūrēti no plēstiem laukakmeņiem, bet stūri no sarkaniem ķieģeļiem. Guļbūvju konstrukcijā būvētās sienas apšūtas ar spundētiem dēļiem. Daļēji saglabājušies logi un durvis, kā arī dekoratīvie elementi virs logiem un galvenās ieejas. Ēkā ir mūrēti ķieģeļu dūmeņi, podiņu krāsnis un plītis ar sildmūriem, taču nav saglabājušies kamīni.
Muižas ēkas liktenis pēdējos gadu desmitos bijis nelabvēlīgs, taču, pateicoties biedrības “Penkulē atver durvis” apņēmībai, rodas cerība, ka nākotnē Ālaves muiža varētu tikt pienācīgi atjaunota. Pašlaik tiek veikti neatliekamie glābšanas darbi un izstrādāts turpmāko darbu plāns – noteiktas darbu prioritātes, secība, to izpildes posmi un saglabājamās oriģinālsubstances apjoms. Pārvaldē atzinīgi vērtē kopienas darbu, kā stāsta Zemgales reģionālās nodaļas inspektori, “Ālaves muiža un tās glābšanas iniciatīva ir lielisks piemērs vietējās sabiedrības iesaistei sava novada kultūras mantojuma saglabāšanai. Pieaicinot kultūras mantojuma nozares ekspertus, ir izdevies novērst pieminekļa bojā eju. Darbi tiek veikti labā kvalitātē un atbilstoši Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes prasībām. Paralēli tam visam tiek veikts liels darbs muižas un visa pagasta apskates objektu popularizēšanas laukā.”
Noslēgumā – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir atkārtoti izvērtējusi ēkas saglabājamās vērtības un pieņēmusi lēmumu paaugstināt tās statusu no vietējās nozīmes uz reģionālas nozīmes arhitektūras pieminekli.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde