Intervētājs jautā par Māras Lāss darbu un to, kā viņa nonāca pie piekļūstamības jautājumiem.
Māra atbild, ka tas notika pakāpeniski. Viņa jau pirms vairāk nekā 20 gadiem darbojās kā brīvprātīgā. Vēlāk viņa studēja mākslas zinātni un sāka strādāt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kur piekļūstamības jautājumi kļuva aktuāli.
Strādājot Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, interese par piekļūstamību atgriezās, jo māksla bieži atrodas vēsturiskās ēkās, un viņa uzskata, ka tai jābūt pieejamai visiem.
Intervētājs jautā, vai Mārai ir personīga pieredze ar nepieejamību.
Māra atbild, ka parasti izdodas pielāgoties. Tomēr reiz viņas vecmāmiņa pēc muzeja apmeklējuma teica, ka tur vairs neatgriezīsies, jo ēkā nebija lifta. Muzejs skaidroja, ka to neļauj ierīkot Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Māra norāda, ka šāds skaidrojums bieži tiek izmantots kā iemesls neko nemainīt.
Intervētājs jautā, cik daudz cilvēku skar piekļūstamība.
Māra skaidro, ka tā nav domāta tikai cilvēkiem ratiņkrēslā. Tā attiecas uz visiem cilvēkiem dažādos dzīves posmos, piemēram, bērniem, senioriem vai cilvēkiem ar īslaicīgām grūtībām. Piekļūstamība nozīmē, ka vide ir ērta visai ģimenei.
Intervētājs jautā, vai Māra pati ir jutusies ierobežota.
Māra atbild, ka vairāk izjūt vajadzību palīdzēt citiem, kamēr pati to var izdarīt.
Intervētājs jautā, kā viņas darbs ir mainījies pašlaik.
Māra skaidro, ka plakātu vietā tagad ir sarunas ar kolēģiem un ēku īpašniekiem. Viņa cenšas skaidrot, ka piekļūstamība ir sarežģīts jautājums ar daudzām niansēm. Lai risinājumi būtu noderīgi visiem, tie jāveido rūpīgi.
Intervētājs jautā par kolēģu attieksmi.
Māra atbild, ka iestādē cilvēki ir dažādi, ar atšķirīgu pieredzi un uzskatiem. Vēl ir iespējas uzlabot izpratni, bet visiem jādomā par sabiedrības vajadzībām.
Intervētājs jautā, kas sabiedrībā trūkst izpratnē par piekļūstamību.
Māra skaidro, ka bieži domā tikai par cilvēkiem ratiņkrēslā vai pat uzskata, ka šādu cilvēku nav. Viņa uzsver, ka cilvēki bieži nav redzami, jo vide viņus ierobežo un neļauj piedalīties sabiedrības dzīvē.
Intervētājs jautā par kādu īpaši neveiksmīgu piemēru.
Māra stāsta par ēku, kur pie sienas bija cilvēkiem ratiņkrēslā paredzēta poga, kas pielīmēta tikai izskatam. Tā nebija savienota ar elektrību. Tā bija uzlikta tikai formāli, lai izpildītu prasības. Viņa uzsver, ka ar formālu pieeju nepietiek — svarīgi, lai risinājumi tiešām darbotos.
Intervētājs jautā par viņas mērķiem darbā.
Māra atbild, ka katrā iestādē vajadzētu būt cilvēkam, kurš rūpējas par piekļūstamību. Viņa pati ir ieguvusi arī eksperta zināšanas šajā jomā. Svarīgi ir izvērtēt vidi un mēģināt paskatīties uz to no cita skatpunkta, jo daudzas problēmas ikdienā nepamana.
Intervētājs jautā, vai viņa spēj baudīt mākslu, ja apkārt ir piekļūstamības problēmas.
Māra atzīst, ka tas ir grūti, bet cenšas nošķirt lomas. Viņa norāda, ka bieži redz daudz šķēršļu, kurus varētu novērst ar nelielām izmaiņām, kas palīdzētu daudziem cilvēkiem.
Intervētājs jautā, cik pieejama māksla ir šobrīd.
Māra saka, ka situācija uzlabojas, bet tas atkarīgs no vietas. Viņa min Latvijas Nacionālais mākslas muzejs kā labu piemēru, kur tiek piedāvātas iespējas arī neredzīgiem cilvēkiem, piemēram, aptaustīt skulptūras.
Intervētājs jautā par mākslu, kurā attēloti cilvēki ar invaliditāti.
Māra skaidro, ka šī tēma nav ļoti izplatīta, jo sabiedrība bieži izvēlas estētiski patīkamāku mākslu un izvairās no neērtām tēmām. Mākslinieki dažkārt mēģina ar šādiem darbiem pievērst uzmanību problēmām. Svarīgi ir arī tas, kāda ir paša mākslinieka pieredze.
Intervētājs jautā kādu Māra iztēlotos ideālu pasauli.
Māra atbild, ka svarīgi ir līdzsvarot kultūras mantojuma saglabāšanu un piekļūstamību. Viņa uzskata, ka piekļūstamībai jābūt pašsaprotamai, nevis papildu iespējai. Labi risinājumi uzlabo dzīves kvalitāti visiem cilvēkiem.