Metāla detektori un dārgumu meklēšana Latvijā: Kas jāzina?

 

Ar pavasara iestāšanos daudzi Latvijā atkal sāk meklēt apslēptus dārgumus ar metāla detektoriem. Šī nodarbe nav aizliegta, taču ir svarīgi zināt un ievērot dažus likumus.

Galvenie noteikumi:

  • Sveša īpašuma robežas: Tu nedrīksti meklēt dārgumus svešā īpašumā. Ja tu tomēr atrodi kaut ko svešā zemē, tad tas pieder zemes īpašniekam.

  • Kultūras pieminekļu teritorijas: Valsts aizsargājamās vietās (piemēram, vecos pilskalnos vai senvietās) ir aizliegts izmantot metāla detektorus bez īpašas atļaujas no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP).

  • Kas pieder valstij? Visas senlietas, kas ir vecākas par 1701. gadu, pieder valstij.

  • Ziņošana par atradumiem: Ja tu atrodi senlietu (vai kaut ko, kas izskatās pēc senlietas), tev piecu dienu laikā par to jāziņo NKMP, neatkarīgi no tā, kur atradums atrasts.

Marta mēnesī NKMP saņēma ziņojumu par atrastām monētām.

Edija Haberkorna atradums un pieredze

Senlietu atradējs Edijs Haberkorns stāsta, ka bija dzirdējis par pienākumu nodot senlietas valstij, taču ar visiem likumiem iepazinies tikai nesen. Sākumā viņš mēģināja sazināties ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, bet vēlāk atrada informāciju, ka jāsazinās ar NKMP. Viņš ļoti labi novērtē sadarbību ar NKMP – tā bijusi ātra un pretimnākoša. Edijs pats nogādāja atradumus uz NKMP biroju "Trīs Brāļos", kur satika arheologu Mārci Kalniņu.

Mārcis Kalniņš pastāstīja, ka Edijs bija atradis desmit senlietas: deviņas monētas un vienu monētu piekariņu, kas izgatavots no sudraba šiliņa.

Atrastās monētas un to vēsture:

  • Lielākā daļa monētu datētas ar 1662.–1665. gadu un kaltas Rīgā Zviedrijas karaļu Kārļa XI un Kārļa Gustava laikā.

  • Viena vara monēta kalta Viļņā, Polijas-Lietuvas kopvalsts karaļa Jana Kazimira II Vāsas valdīšanas laikā.

  • Nedaudz vecāks ir Rīgas brīvpilsētā kaltais šiliņš no 1575. gada. Uz šī šiliņa ir attēlots Rīgas ģerbonis ar vārtiem un diviem torņiem, un lauvas galvu vārtos, kā arī uzraksts "CIVITATIS RIGENSIS" (Rīgas pilsēta). Aizmugurē ir Rīgas mazais ģerbonis – sakrustotas pilsētas atslēgas.

  • Monētu piekariņš izgatavots no monētas, kas datējama ar 1509.–1524. gadu un ir Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga un Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes kopdarbs.

Kad Edijs nodeva atradumus, tika sastādīts nodošanas-pieņemšanas akts. Pēc tam monētas tiks novērtētas un nodotas Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, kur tās būs pieejamas visiem interesentiem un tiks pienācīgi uzglabātas. Edijs pats no NKMP saņems detalizētus atradumu aprakstus un fotogrāfijas.

 

Kāpēc ir svarīgi nodot senlietas muzejiem?

Edijs Haberkorns atzīst, ka sākumā jutis kārdinājumu paturēt atrastās monētas sev. Taču viņš saprot, cik svarīgi ir nodot tās muzejam, lai vēsturnieki varētu tās pētīt. Kā skaidro arheologs Mārcis Kalniņš, bieži vien visvērtīgākā ir nevis pati senlieta, bet gan informācija par to, kur un kā tā atrasta. Senlietas, kas atrastas ārpus zināmām senvietām, var palīdzēt atklāt jaunas kultūras pieminekļu vietas un sniegt svarīgu informāciju par mūsu vēsturi.

Edijs uzskata, ka, lai mudinātu cilvēkus nodot senlietas muzejiem, valstij vajadzētu apsvērt kompensācijas izmaksāšanu atradējiem. Vai arī, ja atradums nav pārāk vērtīgs, pēc informācijas dokumentēšanas to varētu atdot atradējam atpakaļ.

Svarīgi zināt:

  • Ja senlietas, kas ir vecākas par 17. gadsimtu (ieskaitot), tiek atrastas ārpus zināmas senvietas, atradējs var tās paturēt pēc tam, kad tās ir uzrādītas NKMP un novērtētas. No NKMP saņemsi apliecinājumu, ka senlietas ir legāli iegūtas.

  • Tomēr atceries, ka saskaņā ar Civillikumu, atrastais pieder zemes īpašniekam, ja atradums veikts svešā zemē.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde pateicas visiem, kas godprātīgi ziņo par saviem atradumiem un palīdz izzināt Latvijas vēsturi!