Rēzeknē notika seminārs “Vēsturiska vide, mūsdienīga piekļūstamība”. Tajā tikās eksperti, iestāžu pārstāvji, darbu veicēji un paši lietotāji. Viņu mērķis bija atrast labākos veidus, kā vēsturiskas ēkas un kultūras pasākumus padarīt pieejamus cilvēkiem ar invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem.
Seminārā dalībnieki dalījās ar pieredzi un pamanīja galvenās problēmas, kas traucē ieviest piekļūstamību. Tāpat tika skaidrots, kādas zināšanas ir nepieciešamas un kādā secībā darbi būtu jādara.
Universālā dažādība
Bieži vien liela kļūda tiek pieļauta jau pašā sākumā. Tā var sabojāt visu projektu vai apstādināt to. Kļūda rodas tad, ja uz piekļūstamību skatās kā uz greznību, kas vajadzīga tikai pavisam mazai sabiedrības daļai.
Cilvēku veselības traucējumi ir ļoti dažādi. Ir dzirdes, redzes, kustību un arī kognitīvie traucējumi (piemēram, autisms vai demence). Katrai grupai ir vajadzīgi savi un reizēm pilnīgi atšķirīgi risinājumi. Piemēram, neredzīgiem cilvēkiem palīdz sataustāmas jeb taktilas virsmas. Savukārt vājredzīgiem cilvēkiem vajag košus kontrastus un skaidri saskatāmu informāciju, nevis, piemēram, Braila rakstu.
Kā rīkoties ar tik dažādām vajadzībām? Ir svarīgi iepazīt savus apmeklētājus un uzzināt, kas reāli izmantos ēku vai pakalpojumu. Tikai tad var radīt praktiskus risinājumus, kas tiešām strādā. Semināra pieredze rāda: pārdomāti un universāli risinājumi bieži vien nav tie dārgākie. Tie palīdz ļoti daudziem cilvēkiem, un to pierāda arī augošais apmeklētāju skaits un labās atsauksmes.
Vienmēr jāatceras, ka ērti risinājumi palīdz arī vecākiem ar bērnu ratiņiem, cilvēkiem pēc traumām un senioriem. Tā kā sabiedrība noveco, tas kļūst arvien svarīgāk.
Kultūrvēsturiska vērtība nav attaisnojums bezdarbībai
Seminārā secināja, ka jāņem vērā divas lietas. No vienas puses, kultūras mantojuma saglabāšanu predz Satversme. No otras puses, ēkas vēsturiskais statuss nedrīkst būt iemesls tam, lai nedarītu neko.
Valsts aizsargājamie pieminekļi ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Viens no labākajiem veidiem, kā to izdarīt, ir pielāgot tos mūsdienu dzīvei. Savulaik vēsturiskajās ēkās ierīkoja elektrību un kanalizāciju. Šodien ir laiks piekļūstamībai.
Eksperti secināja, ka lielākā problēma ir nepareiza darbu secība. Piekļūstamības risinājumus ēku projektos bieži mēģina ielikt noslēgumā. Šāda nepareiza darbu secība rada strīdus starp arhitektiem, pasūtītājiem un uzraugiem. Rezultātā risinājumi sanāk nekvalitatīvi un neērti.
Lai izvairītos no šādām kļūdām, semināra dalībnieki iesaka: ir laicīgi jāsarunājas, jākonsultējas un jāstrādā kopā. Diskusijās skaidri parādījās – ja viens procesa dalībnieks nezina kā rīkoties, citam jau ir gatava atbilde. Strādājot radoši un apvienojot dažādas jomas, var atrast ne tik dārgus un vēsturiskajai ēkai saudzīgus kompromisus. To pierāda daudzi labi piemēri muzejos un baznīcās Latvijā un ārzemēs.
Piekļūstamība vai "saprātīgs pielāgojums"?
Ikvienam ir tiesības apmeklēt kultūras vietas. Ja iestāde atsakās veikt "saprātīgu pielāgojumu", kas neprasa pārmērīgus tēriņus vai pūles, likums to uzskata par diskrimināciju invaliditātes dēļ.
Juridiski ir jāatšķir divas lietas:
- Piekļūstamība: tie ir uzlabojumi, kas iestādei jāveic jau laikus, pirms klients ir ieradies.
- Saprātīgs pielāgojums: tā ir rīcība konkrētā situācijā. Tas ir individuāls risinājums, par kuru iestāde vienojas sarunā ar cilvēku, lai palīdzētu viņam pārvarēt kādu šķērsli.
Atteikums nav diskriminācija tikai tad, ja sarunu laikā pierādās – pielāgojums tiešām prasītu neizpildāmus un nesamērīgus resursus. Šādam vērtējumam jābūt objektīvam un pamatotam katrā situācijā atsevišķi. Argumenti "mums nav naudas" vai "šī ir vēsturiska ēka" paši par sevi neder kā attaisnojums. Tam, kurš atsakās palīdzēt, pašam ar faktiem ir jāpierāda, kāpēc tas nav iespējams.
Sadarbība un atvērtība
Galvenais secinājums ir viens – labi rezultāti izdodas tad, ja cilvēki ir atvērti un vēlas sadarboties. Nav jāmēģina tikai formāli izpildīt būvnormatīvu "centimetrus". Tāpat nevajadzētu pilnībā paļauties tikai uz algotiem būvniekiem vai projektētājiem. Ēkas saimniekam pašam jau pirms iepirkuma ir jāsaprot kas tieši ir nepieciešams.
Saspīlējumi un zaudēta nauda projektos visbiežāk rodas tāpēc, ka pasūtītājs, arhitekts un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde laikus nesarunājas. Ir svarīgi meklēt kopīgu valodu un elastīgus risinājumus.
Sabiedrībai ir jāzina savas tiesības un aktīvi jāprasa ērta vide. Savukārt iestādēm pirms darbu sākšanas ir rūpīgi jāizpēta viss apmeklētāja ceļš.
Rīcības soļi
Lietotāju un ekspertu savlaicīga iesaiste: jau pašā sākumā, kad vēl tikai top projektēšanas uzdevums, ir jārunā ar nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti. Kopā ir precīzi jānosaka reālās vajadzības un apmeklētāju ceļš ēkā.
Zemu izmaksu un tūlītēju risinājumu ieviešana: vides uzlabošanu var sākt uzreiz ar vienkāršiem un lētiem soļiem. Tie ir: košu kontrastu izveidošana, skaidras norādes, darbinieku apmācība, saprotama informācija un skaidri paziņojumi par piekļūstamību iestādes mājaslapā.
Sistēmiska pašnovērtēšana un izglītošanās: pašvaldībām un kultūras iestādēm ir pašām jāizvērtē sava situācija. Tam var izmantot gatavas pašnovērtējuma anketas, kas atrodamas Labklājības ministrijas un Kultūras ministrijas mājaslapās. Tāpat vērtīgi ir izmantot starptautiskos materiālus, piemēram, Eiropas Savienības piekļūstamības resursu centra "AccessibleEU" bibliotēku. Tur pieejami pētījumi, vadlīnijas un bezmaksas mācības.
Cikliska sadarbība un proaktīvs dialogs: lai nepieļautu kļūdas un neiztērētu naudu nepareizi, pasūtītājiem un arhitektiem ir laikus jādodas uz Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi pēc padoma. Ir jāievēro pareizs darbu cikls: vispirms situācijas analīze, tad variantu izpēte, risinājumu izveide un visbeidzot – to uzturēšana un sabiedrības informēšana.
Pasākumu organizēja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, Invalīdu un viņu draugu apvienība “APEIRONS” un organizācija “Accessible EU”.
Seminārā uzstājās:
- Ivars Balodis, apvienības “APEIRONS” vadītājs
- Ināra Bula, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja
- Daina Podziņa, “Accessible EU” nacionālā eksperte
- Ligita Zariņa, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta referente
- Jurģis Briedis, piekļūstamības eksperts, apvienība “Apeirons”
- Reinis Darkēvics, apvienības “Apeirons” sabiedrisko attiecību speciālists, A-komandas dalībnieks
- Valdis Laganovskis, piekļūstamības eksperts, apvienība “IMPULSS”
- Astrīda Burbicka, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja
- Gundega Bruņeniece, Tiesībsarga biroja nodaļas vadītāja
- Aija Ventaskraste, Okupācijas muzeja Ekspozīcijas nodaļas vadītāja
- Māra Lāss, NKMP Arhitektūras un mākslas daļas speciāliste, vides un informācijas piekļūstamības eksperte
- Inta Deksne, Franča Trasuna muzeja “Kolnasāta” direktore
- Ilze Martinsone, Arhitektūras muzeja vadītāja, raidījuma “Kāpēc dizains?” veidotāja
- Ērika Teirumnieka, Rēzeknes novada pašvaldības izpilddirektore