Melnbaltu attēlu kolāža, tajos redzamas būves, galvenokārt padomju arhitektūra. Tas ir mākslas foto.
ATTĒLI: 1. “Piena restorāns”. 1971. 2. Sarkano strēlnieku laukums. 1972. 3. Kinoteātris “Spartaks”. 1975.
FacebookX / TwitterLinkedinThreads

No 2026. gada  8. oktobra līdz 2027. gada 19. februārim Latvijas Arhitektūras muzejā izstāde “Stīpnieks. Objektīvs”

Arhitektūras fotogrāfija ir fotomākslas žanrs, kurā ēka, telpa un pilsētvide kļūst par galveno vizuālās izpētes objektu. Tā nav tikai arhitektūras dokumentēšana –  fotogrāfs ar kadru, perspektīvu, gaismu, kompozīciju un izvēlēto mirkli interpretē ēkas raksturu un rada patstāvīgu mākslas darbu. Bez tam laikā, kad būtiska kļuvusi “žurnālu arhitektūra” t. i. mēs celtnes bieži iepazīstam tikai no attēliem, fotogrāfs, piedāvājot savu suverēno refleksiju, spēj piedot arhitekta darbam nebijušu kvalitāti vai gluži otrādi – to gremdēt.

Latvijas nelielajā telpā fotogrāfu, kuri specializējušies arhitektūras fotogrāfijā, ir maz. Viens no slavenākajiem meistariem, kas šajā žanrā nedalīti valdīja pagājušā gadsimta 60. gadu beigās – 70. gados, ir Laimonis Stīpnieks (1936–2023). Savu profesionālo darbu Stīpnieks sāka kā praktizējošs arhitekts. Taču laikā, kad viņš strādāja institūtā “Pilsētprojekts”, aizsākās meistara radošās aktivitātes arhitektūras fotogrāfijā, līdztekus darbojoties publicistikā un kritikā.

Laimoņa Stīpnieka fotogrāfijas rada priekšstatu par sociālisma perioda arhitektūru Rīgā – tipveida mājokļiem, administratīvajām un sabiedriskajām ēkām, sporta un kultūras celtnēm. Viņš iemūžinājis aktuālākos modernisma objektus, fiksējis arī to celtniecību, iemūžinot vadošās tendences arhitektūrā un ieviešot noteiktus paņēmienus arhitektūras fotogrāfijā. Arhitektūras fotografēšanai Stīpnieks izmantoja pašdarinātu fotoaparātu, kas bija veidots uz padomju fotoaparāta “Salūts” bāzes, un deva priekšroku melnbaltajai fotogrāfijai. Šo izvēli diktēja ne tikai laikmeta ierobežotās poligrāfiskās iespējas, bet arī paša fotogrāfa pārliecība, ka monohromam attēlam piemīt īpašas toņu un gaismēnu savstarpējās attiecības, un to mijiedarbība ir būtiska izteiksmīgai arhitektūras komunicēšanai fotoattēlā. 80. gados Stīpnieks joprojām turpināja nodarboties ar arhitektūras fotogrāfiju, taču par galveno viņa intereses objektu kļuva teātra fotogrāfija, portreti un autorfotogrāfijas.

Ņemot vērā Stīpnieka profesionālo izglītību, spēju izprast gaismu un formas, arī drosmi eksperimentēt, viņa radošais mantojums modernisma arhitektūras iemūžināšanā Latvijas kultūrtelpā ir nepārvērtējams. Meistara arhitektūrai veltīto fotonegatīvu krājums, pateicoties LR Kultūras ministrijas atbalstam, ir nonācis Latvijas Arhitektūras muzeja krājumā.

“Arhitektūras fotogrāfijā ir divas pamatvērtības – gaisma un līnijas –, kuru saspēle veido vēstījumu, radot skatītājam emocionālo reakciju.”

Laimonis Stīpnieks.

Izstādes kuratore – Ineta Done, mākslinieks – Andris Kaļiņins.

Izstādi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome.

Latvijas Arhitektūras muzejs

Darba laiks

Ieeja bezmaksas

Saistītas tēmas

Aktualitātes:
Izstāde Jaunumi