Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes kolektīvs sveic Zemgales reģionālās nodaļas kolēģi Mg. Hist. Mārīti Putniņu ar jaunākās grāmatas – “Zaļā muiža” – iznākšanu. Nodaļas vadītāja E. Mantrova stāsta: “Kultūras mantojuma saglabāšanas priekšnoteikums ir zināšanas, jo nevar mīlēt, lepoties un izmantot no pagātnes saņemtās bagātības tās nepazīstot. Mg. hist. Mārīte Putniņa, strādā NKMP teju 30 gadus un šajā laikā savākusi plašu materiālu par kultūras pieminekļiem, kuru apkopojusi jau vairākās grāmatās. Mārīte daudz laika velta sabiedrības informēšanai un savā jaunā grāmatā “Zaļā muiža” saistoši stāsta par vienu no skaistākajiem Latvijas arhitektūras pieminekļiem.”
Grāmata par Zaļo muižu, kas pazīstama arī kā Zaļenieku muiža, ir veidota populārzinātniskā stilā, papildināta ar bagātīgām ilustrācijām un domāta visplašākajam lasītāju lokam – gan Zaļenieku iedzīvotājiem un muižā esošās skolas audzēkņiem, gan ikkatram, kurš interesējas par kultūrvēsturisko mantojumu.
Zaļā muiža atradusies Kurzemes hercogu īpašumā visā hercogistes pastāvēšanas laikā, taču savu reprezentatīvo raksturu ieguvusi hercogu Bīronu valdīšanas laikā, kad, pēc galma arhitekta Severīna Jensena projekta, 1785.g. uzcelta pils. Līdz mūsdienām pils nonākusi saglabājot apjomu, plānojumu, arhitektonisko risinājumu, gandrīz pilnībā fasāžu dekoratīvo apdari un lielu daļu interjera apdares. Neraugoties uz ievērojamo kultūrvēsturisko vērtību, augsto arhitektonisko kvalitāti un autentiskuma pakāpi, nopietna pils arhitektonisko un māksliniecisko vērtību izpēte sākusies tikai 21.gadsimta sākumā. Vēl šodien Zaļā muiža un pils turpina būt interesants un vērtīgs pētījumu objekts.
Ideja veltīt grāmatu Zaļajai muižai radusies sadarbojoties ar pilī esošo Zaļenieku komerciālo un amatniecības vidusskolu – paralēli darbam Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, grāmatas autore strādā par pasniedzēju, mācot jaunajiem restauratoriem priekšmetus, kas saistīti ar kultūras pieminekļu aizsardzību, restaurācijas vēsturi un teoriju. Pirmais, nelielais izdevums par Zaļo muižu tapis jau pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet, kā atklāj M. Putniņa, pēdējos gados veiktās izpētes Zaļās muižas pilī arvien detalizētāk atklāj līdz šim nezināmas detaļas. Piemēram, 2018.g. veiktajā zāles un salona interjera dekoratīvās apdares izpētē atklājies kā izskatījies iespaidīgais un iluzorais zāles sienu gleznojums. Tajā pašā gadā pili apmeklēja tās pēdējās īpašnieces Elizabetes fon Bēras mazmeita Gizela Hardere ar ģimeni, līdzi atvedot albumu ar fotogrāfijām, kurās vērojami pils iekšskati 20.gs. sākumā. Šis ir līdz šim plašākais zināmais vizuālais materiāls, kas ļāvis uzzināt un precizēt neskaidras pils interjera apdares detaļas, kā arī ieraudzīt pils otrā stāva telpu iekārtojumu. Vēstures izziņā iesaistās arī skolas audzēkņi – topošie restauratori. Piemēram, restaurējot durvju vērtni, tās apakšējā malā atrasts ieskrāpēts gadskaitlis 1852, kas, visticamāk, ir durvju izgatavošanas gads.
Grāmatas tapšanā vislielākā nozīme ir savāktajam materiālam, kas apkopots no plaša avotu loka. Senākā informācija par Zaļo muižu no 16.gs. 40. gadiem glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, kā arī bagātīgs attēlu materiāls iegūts NKMP Kultūras mantojuma informācijas centrā.
Grāmatas autore pauž cerību, ka lasītāji caur grāmatu uztvers, cik bagāta ir bijusi un joprojām ir kultūrvēsturiskā vide Zaļajā muižā un citās Latvijas vietās – jāvēlas tikai ieraudzīt.