No 11. - 13. septembrim notiks Eiropas kultūras mantojuma dienas 2026. Šogad pasākuma ietvaros runāsim par kultūras mantojumu un krīzi. Krīzes ir dažādas. Viens no krīžu veidiem saistīts ar vietas identitāti un sabiedrības atmiņu.
Lasīt par pirmo EKMD2026 tēmu: “Kultūras mantojuma drošība un ārējais apdraudējums”
Simbola spēks
Kultūras mantojums nav tikai tā taustāmais veidols. Ļoti liela nozīme ir cilvēku piešķirtajai nozīmei. Nozīmīgus senus objektus cilvēki gribēs atjaunot. Labā stāvoklī esošus objektus, ja tiem nav savas kopienas, varam zaudēt.
Enkuri
Ir tādi īpaši objekti, kuri iedvesmo cilvēkus. No otras puses tie ir cilvēki, kas glābj objektus. Šie objekti ir kā identitātes enkuri.
Daži piemēri:
Remtes luterāņu baznīca cieta karā un padomju laikā to izmantoja par noliktavu. Kopienas cilvēki okupācijas laikā saglabāja ideju par baznīcu un tagad tā ir atjaunota kā baznīca. Bez cilvēkiem tas varētu nenotikt.
Lībiešu tautas nams Mazirbē tika celts, lai vienotu lībiešus. Diemžēl tas notika 1939. gadā - tieši pirms kara un okupācijas. Lībieši savu namu nevarēja izmatot. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šis nams palīdz pulcēt kopā visus lībiešus. Tā ir galvenā lībiešu pulcēšanās vieta un nav zināms kas notiktu, ja nama nebūtu.
Mākoņkalna pilsdrupas un viduslaiku pils ir zināmi no 13. gs. un saistāmi ar ļoti senu vēsturi. Taču šīs drupas te bijušas tik sen, ka cilvēki nespēj iedomāties savu vidi bez drupām, tāpēc apvienojās to fiziskai glābšanai.
Zaudēto kopienu balss
Kas notiek, ja vēsturiskas ēkas paliek, bet cilvēki ir zuduši. Ļoti skumju stāstu stāsta Rēzeknes Zaļā un Ludzas Lielā sinagoga. Kopienas, kuras sev šīs ēkas cēla, tika iznīcinātas holokaustā. Tā kā ēkas ir īpaši arhitektūras paraugi tad tās tika saglabātas. Tomēr to nozīme vairs nav tā pati. Ēkas tikai kalpo kā atmiņas par to kas bijis.
Identitātes sardzē
Cik daudziem no mums patīk salīdzināt attēlus - agrāk un tagad. Latvijā ir vēsturiskas vietas, kuras izceļas ar kaut ko sev raksturīgu. Šādas vietas ir jāsargā, citādi tās tiks pārveidotas.
Viena no šādām vietām ir Jūrmalas pilsēta. Tās vēsturisko apbūvi apzināti un sistemātiski uzskaita un pieskata gan sepciālisti, gan pašvaldība.
Vēlme saglabāt seno gan nenozīmē, ka tas nedrīkst mainīties. Vēsturiskā Latvijas Bankas centrālā ēka nebija piemērota mūsdienu vajadzībām. Ēka tika pielāgota pašreizējām vajadzībām, tomēr speciālistiem ir ļoti labi izdevies nosargāt senās bankas sajūtu. Tur ieejot ir skaidrs, ka tā ir tā pati vēsturiskā ēka, kāda tā bijusi.
Kultūras mantojuma saglabāšanai ir vajadzīgi cilvēki, bet cilvēkiem - kultūras mantojums.