Guntis Eniņš vairāk pazīstams kā kaismīgs Latvijas dabas vērtību atklājējs un aizstāvis, tomēr dabas vērtības Guntis Eniņš vienmēr redzēja kopsaistē ar Latvijas kultūras vēsturi un tās zīmēm.
Guntis Eniņš noteikti uzskatāms par vairāku kultūrvēsturiski zīmīgu virzienu iedibinātāju Latvijas mantojuma pētniecībā un izmantošanā. Uzmeklējot un mērot dižkokus, vienmēr tika pievērsta uzmanība dižkokus ietverošajai kultūrvēsturiskajai aplocei.
Izzinot alas, Guntis Eniņš aprakstīja tās arī kā senas dzīvesvietas (Kārļu Dzirnes ala) un vietas ar senās sakralitātes iezīmēm (Svētciema Lībiešu Upuralas). Alu pētniecība noveda Gunti Eniņu pie klinšu rakstu atklāšanas, kas bija pilnīgi jauns kultūras pieminekļu veids (Krimuldas Virtaku ieža klinšu raksti).
Tāpat Guntis Eniņš kaismīgi iestājās par seno sakrālo, robežakmeņu, zīmju akmeņu, teiku akmeņu saglabāšanu. Daudzus no tiem viņš pats apzināja, atrada un šie akmeņi sen jau ir iekļāvušies Latvijas kultūrvēstures apritē (Ēdoles Naižu dobumakmens). Guntis Eniņš savos dabas pētījumos ir ieraudzījis arī vairākus iepriekš nezināmus pilskalnus, kas ir iekļauti aizsargājamo pieminekļu sarakstā (Krimuldas Melnā ieža pilskalns, Straupes Vējiņu pilskalns).
Papildus dabas un materiālā kultūras mantojuma aizstāvībai, Guntis Eniņš iestājās arī par vietvārdu saglabāšanu, uzskatot, ka senie vietvārdi ir tik pat vērtīgi ja ne vēl vērtīgāki par senatnes materiālajām liecībām.
Kā parasti, cilvēka veikumu var novērtēt tikai pēc laika pārbaudes. Guntis Eniņš savu darbu ir pabeidzis, bet nobeigts tas nav, jo Guntis Eniņš darbojās tajā aplocē, kur vērtējums slēpjas publikācijās, lauka darbos, sarunās, cilvēciskā klātbūtnē, līdzcilvēku un pēcnācēju prātos.
Lai Tev vieglas Dzimtenes smiltis, pētniek.
Arheologs Juris Urtāns un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes kolektīvs