Māra, Tu esi mākslas zinātniece un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) koordinatore piekļūstamības jautājumos. Kā tas gadījās?
Tas nenotika pēkšņi. Patiesībā pirms vairāk nekā 20 gadiem es jau darbojos kā brīvprātīgā apvienībā “Apeirons”. Piedalījāmies dažādās aktivitātēs, stāvējām ar plakātiem uz ielas. Pēcāk uzsāku studijas mākslas zinātnē, prioritātes mainījās. Tad uzsāku darbu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur jau tiešāk sanāca strādāt un domāt par mākslas piekļūstamības jautājumiem. Savukārt, strādājot NKMP, interese pati no sevis atgriezās, jo māksla nereti atrodas arī kultūrvēsturiskās ēkās un es uzskatu, ka mākslai ir jābūt pieejamai visiem.
Reiz rakstā minēji, ka Tev patīk apmeklēt kultūrvietas ar sev tuviem cilvēkiem. Vai Tev personīgi ir nācies saskarties ar situāciju, kad plāni izjukuši ne-piekļūstamības dēļ?
Pārsvarā izdodas pielāgoties, taču reiz bija tāds gadījums. Pēc viena muzeja apmeklējuma mana vecmāmiņa teica, ka nekad vairs turp nedosies. Ēka ir arhitektūras piemineklis un muzeja pārstāvji teica, ka liftu te nevar iebūvēt, jo “Pārvalde [NKMP] neļauj”. Šo bieži izmanto kā atrunu, lai neveiktu uzlabojumus. Attiecīgi, mēs pārsvarā izvēlamies objektus kur piekļūstamība ir nodrošināta, bet ir daudz vietu kur tā ir problēma.
Tu minēji vecmāmiņu. Cik plašu cilvēku loku skar piekļūstamības jautājumi? Nenoliegšu, dzirdot vārdu “piekļūstamība” automātiski domāju par cilvēku ratiņkrēslā.
Jā, interesanti, ka tieši situācija ar vecmāmiņu pavēra manu skatu. Ja konkrētajā muzejā būtu bijis lifts, mēs ar vien ietu turp uz izstādēm. Piekļūstamība ir stāsts par mums visiem, ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Ikkatrs no mums kādā no dzīves posmiem var būt ierobežots kustībās vai saskarties ar citiem fiziskiem vai mentāla rakstura izaicinājumiem. Piekļūstamība ir stāsts par visu ģimeni no maziem bērniem līdz senioriem.
Jūtu dziļu empātiju no Tevis. Vai Tev pašai arī gadījies būt situācijā, kad pati esi ierobežota kādā mērā?
Es to vairāk izjūtu tā, ka kamēr pati spēju fiziski palīdzēt citiem – jūtu nepieciešamību to darīt.
Agrāk palīdzēji stāvot ar plakātiem, tagad strādā valsts pārvaldē. Kas aizstājis plakātus?
Sarunas ar kolēģiem, pieminekļu īpašniekiem, centieni veidot izpratni pa piekļūstamību kā daudzzarainu koku, kur visiem jāsanāk kopā, lai uzlabotu situāciju. Redzi, ar piekļūstamību ir tā, ka tas “velns slēpjas detaļās”, tāpēc nevar uz to skatīties vienkāršoti. Lai risinājums būtu vērtīgs un noderīgs visiem – universāls – tā radīšana ir niansēs bāzēts process.
NKMP zināmā mērā ir ļoti daudzzaraina iestāde. Pastāsti vairāk par sarunām, vai kolēģi NKMP arī uz piekļūstamību raugās tikpat kā tu?
Protams, vēl ir vieta izaugsmei, kas ir saprotams. Mēs katrs esam ar savu specialitāti, pieredzi, uzskatiem un atšķirīgu gadu gājumu. Tas mūs katru padara atšķirīgu, taču tas neatceļ nepieciešamību domāt par piekļūstamību, par to runāt un to pilnveidot. Mūsu uzdevums ir strādāt sabiedrības labā.
Kā Tev šķiet, kas mūsu sabiedrībā “klibo” saistībā ar izpratni par piekļūstamību?
Vairumā gadījumu tā izpratne aprobežojas ar domu, ka piekļūstamība domāta cilvēkam ratiņkrēslā, vai arī, ka šādu cilvēku nemaz nav. Cilvēkus sabiedrībā neredz – tātad viņu nav un neko nevajag mainīt. Bet cilvēki sabiedrībā nav redzami, jo vide viņus ierobežo un viņi nevar piekļūt nedz pakalpojumiem un ikdienas vajadzībām, nedz kultūras pasākumiem.
Kas ir absurdākais, ko savā pieredzē, saistībā ar piekļūstamību kultūrvēsturiskā vidē, esi redzējusi?
Absurdu piemēru netrūkst, bet konkrēti varu par vienu pastāstīt. Noteikti visi ir redzējuši piktogrammas ar cilvēku ratiņkrēslā un zvaniņa pogu blakus. Vienā kultūrvēsturiski nozīmīgā ēkā pēc sarunas ar darbiniekiem es vaicāju – kas notiek, ja nospiež šo podziņu. Izrādās – nekas. Tā ir pielīmēta pie ēkas fasādes, lai atbilstu būvnormatīvam. Šāda formāla pieeja ļoti spilgti raksturo situāciju. Piekļūstamībā nepietiek ar formālu prasību izpildi, svarīga ir tieši reālā lietojamība.
Kāda ir Tava vīzija par savu kā piekļūstamības koordinatora misiju? Kas ir tās lietas, ko mēģini risināt?
Katrā iestādē būtu jābūt piekļūstamības koordinatoram, kurš dienaskārtībā uztur piekļūstamību kā procesā esošu aktualitāti. Pagājušajā gadā nokārtoju vides un informācijas piekļūstamības eksperta eksāmenu, kas stiprina manu pārliecību un kompetenci šajā jomā. Domāju, ka viss sākas ar sevi, gan iestādes, gan personīgā līmenī. Jāveic audits, balstoties uz esošajām vadlīnijām, un jāiemācās paskatīties uz apkārtējo vidi no cita skatpunkta. Ir daudz nianses, ko ikdienā nepamanām, bet citam tās var kļūt par nepārvaramu šķērsli.
Vai tagad, ieejot senā muižā vai muzejā, tu joprojām spēj mierīgi baudīt mākslu, vai arī tavs skatiens automātiski sāk meklēt 'slazdus' un neizpildāmus pakāpienus?
Jāatzīst – tas ir izaicinoši, bet tomēr jāspēj nošķirt, kad esmu tur kā apmeklētājs un kad kā profesionālis. Tas ir kā ar mākslu — var skatīties analītiski vai vienkārši ļauties un uztvert mākslinieka vēstījumu. Taču, ja sāk fokusēties uz piekļūstamību, tad tiešām ir grūti saprast mūsu līdzcilvēkus, jo patiesībā ir tik daudz veidu kā cilvēks cilvēkam var sarežģīt dzīvi. Ir tik daudz iespēju, kā mazas izmaiņas var tapt par lielām pārmaiņām plašam sabiedrības lokam.
Cik pieejama māksla ir pašlaik? Vai tiek meklēti veidi kā to risināt?
Māksla kļūst arvien pieejamāka, taču tas joprojām lielā mērā ir atkarīgs no eksponēšanas vietas un veida. Vienlaikus redzams, ka arvien vairāk tiek meklēti un ieviesti risinājumi piekļūstamības uzlabošanai. Runājot par vizuālo mākslu jāpiemin Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Piemēram, nodrošinot iespēju neredzīgiem un vājredzīgiem apmeklētājiem pieskarties tēlniecības darbiem. Būtiski, ka jau krietnu laiku iepriekš muzejs īstenoja līdzīgas aktivitātes, darot to intuitīvi, vēl pirms piekļūstamības tēma guva plašāku aktualitāti sabiedrībā. Tas kopumā ir interesants jautājums par to, kā mēs uztveram pasauli un iegūstam informāciju ar dažādām maņām. Māksla rosina domāšanu, paplašina redzesloku un iedvesmo cilvēku.
Kā ar mākslu, kurā attēloti cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, lai nodotu vēstījumu “parastajiem” cilvēkiem?
Šī tēma mākslā nav plaši attīstīta, jo dominējošā interese ir vērsta uz estētisko pieredzi. Cilvēku ar invaliditāti attēlojums ne vienmēr tiek uztverts kā vizuāli ‘ērts’, un sabiedrībā joprojām pastāv tendence izvairīties no neērtām vai izaicinošām tēmām. Mākslinieki mēdz tēmā izpausties tieši, tiecoties satricināt skatītāju. Vai šo tēmu vajadzētu pašmērķīgi estetizēt – nezinu, tas drīzāk ir jautājums plašākai diskusijai. Nozīme ir arī tam, vai pašam māksliniekam ir funkcionāli traucējumi, jo tas neizbēgami ietekmē viņa skatījumu un radošo pieeju. Attiecīgi, te saskarās gan mākslas radītāja, gan uztvērēja pozīcijas.
Ja Tu varētu radīt ideālo pasauli, kā tajā izskatītos kultūrvēsturiskas vietas?
Patiesībā tas ir sarežģīts jautājums. Domāju, ideālā gadījumā visas iesaistītās puses apzinātos līdzcilvēku vajadzības un sabiedrības daudzveidību, un attiecīgi pielāgotu vidi un pakalpojumus, vienlaikus saglabājot kultūrvēsturisko mantojumu. Svarīgi ir rast līdzsvaru starp mantojuma saglabāšanu un piekļūstamības nodrošināšanu. Es gribētu, lai piekļūstamība tiktu uztverta kā pašsaprotama, nevis kā papildu iespēja, kas paredzēta šauras grupas vajadzībām. Vēlreiz uzsvēršu – kvalitatīvi un universāli piekļūstamības risinājumi ir domāti visiem un uzlabo gan sabiedrības kopējo, gan katra cilvēka dzīves kvalitāti.
Sarunājās Linda Zonne-Zumberga - NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste
Maija beigās Rēzeknē notiek invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" un NKMP rīkotais seminārs par vēsturiskas vides piekļūstamību.
