Prom devies gaišs cilvēks un kultūras mantojuma vērtību cienītājs.
Tiem, kas dvēseli atstāj nepieskatītu, skaistums un māksla ierindojas pēdējā vietā. Tomēr skaistums baro dvēseli un dod tai nepieciešamo dzīvības ēdienu. Šīs abas pasaules ikdienā kopa Krāslavas Sv. Ludvika Romas katoļu draudzes dekāns, Priesteris Eduards Voroņeckis, kurš lielāko sava mūža daļu pavadījis rūpējoties par Latgales cilvēku un kultūras vērtību veselības saglabāšanu
Priesterim Eduardam Voroņeckim svarīga bija ne tikai savas draudzes garīgā aprūpe, bet arī dievnama sakopšana. Rūpes par kultūras mantojumu viņa pārziņā esošajos dievnamos, protams, bija tikai viena epizode Priestera ikdienā. Tomēr šo rūpju rezultāts ir restaurētie mākslas pieminekļi Krāslavā, Priedrujā, Indricā.
Viegli un gudri – Priesteris vienmēr prata virzīt darbus, neatkāpjoties no ideāliem. Viņa attieksme un atbalsts vienmēr sniedza drošības sajūtu mantojuma aizsardzības darbā. Cilvēks, kas savu sirdi nebaidījās atvērt pozitīvajam, bēdām un problēmām, savu darbu veica ievērojot visaugstākās kvalitātes standartus un ar savu padomu, atbalstu palīdzot apvienot cilvēku un mākslas dabas diženumus.
Vienmēr būsim pateicīgi par atdzimušo Krāslavas dievnamu, kas savu spožumu nevarētu atklāt bez Priestera pūlēm daudzu gadu garumā, bet kas kalpos paaudžu paaudzēm.
“Ļoti, ļoti sāpīgi ir zināt, ka priesteris Eduards ir aizsaukts. Prom. Prom no dižās un skaistās Krāslavas baznīcas. Prom no mīļās Krāslavas draudzes – no ikdienas, no svētkiem, no rūpēm par "babiņām" un visiem, kuri pulcējās ap viņu. Priestera Eduarda laikā jaunu izskatu, tuvu kādreizējam/sākotnējam ieguva nelielā sakristejas telpa - priestera darba kabinets – man likās, ka te viņš būs mūžīgi – norūpējies, smaidīgs, draudzīgs, drusku viltīgs vai ironisks, mērķtiecīgs, atsaucīgs, gatavs kalpot un pakalpot. Tāds, uz kuru viegli un patīkami paļauties. No Priestera Eduarda rokām (un ar viņa gādību) es personīgi saņēmu no Romas sūtīto Pāvesta Franciska apustuliskās svētības apliecinājumu – negaidītu un ļoti augstu balvu par savu kalpošanu Latvijas kultūras mantojumam.”
Dace Čoldere
“Gaišs cilvēks aizgājis, tā bija pirmā doma bēdīgo vēsti saņemot. Daudz laba paspējis izdarīt gan tuvākā apkaimē, gan tālāk. Viņam svarīga bija ne tikai savas draudzes garīgā aprūpe, bet arī dievnama sakopšana, lai tas cienīgi kalpotu ļaudīm un Dievam. Gadiem ilgi bija sajūta, ka ir uz ko balstīties – Priesteris palīdzēs tikt skaidrībā par lietu kārtību katoļu baznīcā, bez augstprātības izskaidros un uzskatāmi parādīs kā rīkoties un ko ņemt vērā. No luterāņu pasaules nākušajiem, kam nācās strādāt pie dievnamu atjaunošanas, tas likās īpaši svarīgi. Viņš nešķiroja konfesijas, bet ja vien spēja, tad palīdzēja, lūdzās un izlūdza svētību. Cilvēki to sajuta ne ar prātu, bet ar sirdi un augstu vērtēja - tā sirma luterāņu mācītāja kundze līdz pat mūža galam gandrīz simt gadu vecumā glabāja priestera dāvināto krucifiksu un allaž atsaucās uz šo dāvanu, tik ļoti tā bija svarīga. Daudzi ir viņam pateicību parādā par labu vārdu, mierinājumu grūtā stundā, padomu sarežģītā dzīves brīdī.”
Rūta Kaminska
Mūžīga pateicība Priesterim Eduardam par to, ka bija kopā ar mums. Lai gaišs un mierpilns ceļš mūžības vērtību ceļā!
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde